«Taisnība!» mana māte iesaucās. «Kad dzīvojām Brīdāgos, pati redzēju briedi skrienam pāri Sauka ezeram. Bija saulaina diena, un ledus lidoja briedim apkārt kā zelta skaidas. Tikai uz viņu malu sāka slīdēt. Nagi bij sakarsuši un palikuši mīksti.»
Kas tikai tagad viss par briežiem netika runāts. Kas to varēja pasacīt, cik no visa tā bija patiesības un cik tukšu apgalvojumu, bet es visu ņēmu par pilnu, jo briedim kaut ko noliegt būtu bijis grēks. Katram bija kas ko teikt par šo lielāko un skaistāko meža dzīvnieku, katram kas ko piezīmēt pie viņa dzīves veida un parašām. O, briedis bija ārisks lops. Viņš negulēja vis salmos un sienā ka govs vai zirgs. Viņš nelīda vis ziemā biezoknī un nemeklēja siltuma sniega kupenā, kā zaķis to darīja.
Dziļās ziemās varēja norās atrast veselus apgabalus izkašņāta sniega. Kaš un rok, rok un kaš, līdz atduras pret ledu, un tad kaš atkal citā vietā, kamēr atrod svabadu zemi. Tad visi apgulstas, bet viens paliek uz vakts kā zaldāts.
«Un ko viņš ēd pa ziemu, tāds tik liels lops?» kāds vaicā un cits atjautā:
«Vai alksnā siena skaudžu trūkums?»
«Abet kad izšķērž, ko tur atrod brieža kuņģī? Tikai koku mizas, priežu skujas un sūnas. Un, kad visi ūdeņi aizsaluši, domā, viņš meklē avotu vai skrien uz Daugavu dzert? Nē. Viņš ēd sniegu vislielākajā salā. Nevar saprast, no kurienes viņam miesās rodas tas siltums.»
«Vai tad nepiestāsta, ka lielos bados arī cilvēki ēduši piestā sagrūstas koku mizas? Gan jau tur savs labumiņš būs.»
«Labumiņš? Abet liels labums! Lai tikai māju lops, tīru sienu ēzdams, ir tik trekns kā tāds briedis. Pakaja kā rullē, es tev saku.»
Nu nāk lielas pārrunas par brieža gaļu, par vārīšanu un cepšanu, un tur nav vairs nekāda jaukuma. Neviens no runātājiem nav ne briedi vārījis, ne cepis, ne arī ēdis. Katrs ir tikai pa ausu galam kaut ko dzirdējis no citiem, kam darīšana kādreiz bijusi ar kungiem vai ar ūberģēģeriem.
«Nošauj tādu briedi, tad tūlīt izgriež ar dunci sirdi un aknas un cep uz iesma. Turpat mežā. Bet pašu briedi, kad iekšas izgāztas, piebāž ar skujām un ved uz pili, kur to tura tik ilgi, kamēr sāk smirdēt. Tad peldina pienā un etiķī, līdz tas atkal vairs nesmird, un tad tikai cep.»
«Nūja, ar kungiem jau ir tā kā tanī mīklā: ko zemnieks zemē sviež, to kungs bāž skotelē, — un tas ir šņerglis. Kā ar tām pašām slokām, ko viņi nezi kāpēc iesaukuši par valšņepēm. Caurām naktīm tāds kungs dauzās pa purviem, lai dabūtu kādu nošaut. Un kas tur ir? Sņāblis lielāks par pašu putniņu. Un to pašu viņš par ziņu neapēd. Tam putnēnam ir iekšā tāda zarniņa. Tikai tās dēļ ir braukts un skriets, un bradāts. To kungs izspiež uz sviestmaizes un ēd aplaizīdamies.»
Dažs no klausītājiem paplēš muti un noākstās, lai redzami izteiktu savu riebjumu. Dažs nospļaujas un patur brīdi degunu savilktu krunkās, virslūpu pacēlis, gluži kā kungs to darītu, redzēdams zemnieku basām kājām bradājam pa laidara sutru vai biezpienu ar nazi mutē bāžam.
Beidzot visi ņemas gudrot, kā tas varējis gadīties, ka te, taisni Valašiņu rijas dārzā, piepeši stāv briedis, taisni kā tai stāstā par kara lielkungu Eistaķiju. Kas zina, vai arī šim ragu starpa nebija krusts?
«Tad es gan to būtu redzējis,» skroderis saka. «Kad lēca pāri slitiņam, tālāk nebija par soļu divdesmit. Bet tas gan bija brīnums, kāpēc viņš skrēja man gandrīz krūtīs un ne atpakaļ.
«Tad tu ari nekā nesaproti,» mans krusttēvs saka, mīlēdams arvien pajokot. «Ko viņš lieks vēl lieku līkumu, kad jāsteidzas pie sievas un bērniem. Mūsu Neretā ir visa diezgan, tikai neviena ezera un arī mežu tikpat kā nemaz. To pašu biškīti, kas vēl bija, pašlaik beidz izcirst. Skaties tikai, kur vēl nesen vējš šūpoja Ķīķeru egles, visapkārt mājām līdz pat Kalnakrogam tur tagad zied lini. Atlasu vietā palikuši tikai apdeguši celmi, un gunkuru vietās vecais Ķiškis sēj rāceņus. Nocirsta ir Dekšņu birzs. Tos milzu bērzus! Audzi pašulaik novāc žīds. Puspagasta dzen zirdziņus par pusotra rubļa dienā un domā, ka pelņa briesmīgi liela. Pārdoti Āriņu un Dekšņu celmi. Grāfs ir kā caurais maiss. Ar saimnieku rentēm vien nevar sevi salāpīt. Te var noķert lielāku naudu uz reizes. Baznīckroga kalējs par savam sešdesmit pūrvietām noskaitījis veselu tūkstoti sudraba rubļu. Kad palaidis uz galda zeķei galu vaļā, muižkungs iekliedzies vien. Saucējs Pricis par savu ielāpu atdevis astoņi simti. Lūk, ko pa tirgiem un ūtrupiem ar āmuriņu rokā sadzenājis. Nūja, mežu mums vairs nav, jo Baubulines īstenībā nav daudz lielākas par Valašiņu ganībām. Meži sākas tikai Leišos — ar Taraču silu un otrā pusē ar Sauka mežiem. Un, tāpat kā alnīšāņi un gārsenieši brauc uz Neretu precībās, tā šis te, Kurzemes briedis, bija atnācis uz Leišu meitām. Izballējies visu nakti, viņš steidzās, lai laikā tiktu mājās; jo briežu sievas nav mazāk greizsirdīgas ka cilvēku mātītes.
ZILENĒS
Skuju Brangaļu Anna bija iestāstījusi mūsu .Minnai, ka Iždēļu purviņā vispār esot smagi daudz zileņu, bet šogad taisni briesmas. Viņas abas bija norunājušas, ka kādā dienā pa pusdienas laiku būtu turpu jāaizšaujas un vismaz krietni jāsaēdas. Bet kā to varēja izdarīt? Taisni pa dienas vidu gana darbs bija sakapāt lapas un, ja kāds brīdis līdz laukā dzīšanai vēl atlika, tad atkrist diendusā. Pa kluso pusi to nekādi izdarit nevarēja, jo Iždēļu purviņš nebija ar roku sasniedzams. Jau līdz pašiem Iždēļiem bija vairāk nekā verste, bet ogas atradās vēl labi viņpus mājām. Kur īsti, to zināja tikai Brangaļu Anna.