Jānis Jaunsudrabiņš ir tuvs un dārgs latviešu tautai. Man liekas, rakstnieks pāri robežām sajūt mātes — dzimtenes silto, laipno, draudzīgo elpu. «Zaļā grāmata», kas iznākusi tālajā Briselē, tagad iznāk Rīgā, un vēl ciešāka un stiprāka kļūst rakstnieka un tautas draudzība.
Jānis Sudrabkalns
PIRMĀ DAĻA
..
.
VALAŠIŅĀS PIRMAIS GADS
…
JURĢI
Tas bija ievērojams pavasaris manā mūžā, jo es izkāpu no Baltās grāmatas un iegāju Zaļajā. Samērā bezrūpīgā bērnība mūsmājās bij beigusies, es tiku pusaudža kārtā, un kā tādam man bij jāuzņemas grūtās, vientulīgās gana gaitas.
Līdz ar saderēšanu uz Valašiņām, kaut kur purvainā, krūmainā apvidā aiz Oruļu kroga, es jutos kā pārdots. Nevienu vakaru nevarēju aizmigt nedomājis — kā tikai tur ies … No manām nopūtām māte nomanīja, kas man kaiš, un par mierinājumu dažreiz pasvieda ne visai laipnus vārdus:
«Ko tu pūt? Mēs tak aizejam uz Valašiņām visi. Nebūsi svešumā. Neesi vairs nekāds lellīte — jau devītais gads! Man! aizgrūda uz Spīgām tikko septiņus gadus vecu. Nemācēju pastalu auklas, kā nākas, sakrustot uz stilbiem. Bet ko lai dara? Esmu dzīva palikusi un ne sliktāka par tiem, kas pa vaļai auguši. Pats zini, ka maizi tev no magazines pagasts vairs nedod. Ko tad ēdīsi, kad nepelnīsi? Pasak tu man!»
Ko es varēju pateikt? Taisnība bija. Es ievilku galvu dziļāk plecos un klusēju, apspiezdams nopūtu, kas atkal lauzās no krūtīm.
Pagalam izmisis es gaidīju Jurģu dienas, kas tuvojās briesmīgi lēnām. Likās, ka nebūs nemaz iespējams to sagaidīt. Darbi ritēja, kā ritējuši, tikai laiks vien stāvēja uz vietas. Meitieši pervēja dzijas, auda, nesa lopiem ūdeni, vārīja ēst. Puisieši zāģēja malku, trina uz tecilas cirvjus. Atnācis no skolas, es sēdēju uz sola pie gala loga un, ar elkoņiem uz «Mājas grāmatas» atspiedies, mācījos rītam uzdotos bībeles stāstus, ar koka vienaldzību pret Dāvidu kā pret Zaulu, Absalomu, Jāzepu, Zaru, Ruti un Agari. Kas tas viss bija pret manu postu? Bet, kad pienāca pati Jurģu diena, manas bēdas darba steigā pēkšņi pašķīrās kā migla.
Krusttēvs bij bez dienas aizgājis pēc zirgiem. Pirms brokasta jau viņi bija klāt — abi ar Valašiņu Janku. Trīs vareni pajūgi. Mudīgi vajadzēja kraut vezumus, lai varētu līdz vakaram vēl olru reizi izbraukt. Valašiņu Janks pūlējās, ka mums esot sasodīti daudz mantu, uz ko vecāmāte atteica:
«Kad ilgāk uz vietas cilvēks dzīvo, tad jau salasās visādi grabasti. Vai tad te kāda lietas manta? Tāda jau tā gājēja bagātība ir — katliņi, podiņi, spaņņi. Nevar bez sava galdiņa, bez krēsliņa, bez gultas jau nemaz. Vajag skapja, vajag lādes, kur drēbes nolikt. Nevar sievišķis dzīvot bez ratiņa, bez stāviem, kreķiem un tītavām. Nelaime, ka pie kraušanas tās visas nepātagas, spraislīgas lietas. Uzkrauj līdz debesīm, bet starpas lielākas par gabaliem.»
Kad visi trīs vezumi izlīgoja olnīcā, man likās, ka nu laiks būtu godīgi paēst brokastu, bet laikam šorīt cits neviens par to nedomāja. Es tāpēc beidzot saņēmos un teicu:
«Paliek tīri slābana sirds.»
Tad nu gan iešāvās arī mātēm prātā, ka bez ēšanas visu dienu tikpat nevarēšot iztikt, un mēs apsēdāmies uz sola pie saimnieku lielā galda. Mēs apēdām pa riecienam maizes ar skābos kāpostos vārītu tauku gaļu, ka nokraukšķēja vien, jo sāls, kāmī gaļu mērcējām, bij stipri rupa. Nu bij atkal spēka diezgan vākt kopā visādus sīkumus, taisīt saiņus, nest laukā no ēkas, no istabas, no klēts, lai — kad piebrauca atkal vedēji — nebūtu jāčamdās pa niekiem. Kad viss, kas mūsu, bija savākts vienkopus, bij atkal mantu pilns sētsvids. Tad mēs gājām uz pūnīti, bāzām sienu maisos un sējām nastās, kā arī pārbaudījām Dūmaļas saiti, vai tā stipra diezgan. Jēriņi jau bija brangi apvēlušies, nebij ko bēdāt, ka ceļā piekusīs. Lopus bija nolemts dzīšus dzīt. Govs būs piesieta ratu pakaļā, bet aitas, kā ar govi saradušas vienā kūtiņā, turēsies līdz.
«Aiziesim kā lieli dzīvotāji,» māte teica. «Kas te aitu vien — astoņas gabalas!»
«Vēl govs un vepruks, i desmit!» es papildināju sākto valodu.
«Jā», māte pasmējās, «cik tur trūkst no simta?!» Un tad, pret vecomāti pagriezusies, nobeidza: «Būtu vēl mūsu sliņķei pārītis, kā tavām abām, skaties, kas tur vilnas ko cirpt!»
Tad viņas sāka runāt, ka vepreli gan labāk būšot guldīt ratos. Tam ar to šauru aizgaldiņu esot drusku līkas kājas tikušas. Lai neiznākot ceļā ķēpāšanās, kad uzreiz atsacīšoties iet.
Pa tam, kamēr mēs dzīvojām pa pūnīti un kūti, bija sācis snigt. Un nu sniga tā, ka mūsu sētsvidā iznestās mantas kļuva gluži baltas. Par laimi, sniegs bij sauss un iznesto nevajadzēja stiept telpās atpakaļ. Drīz taču vajadzēja vedējiem būt atkal klāt. Un tā arī bija.
Šoreiz atbrauca vectēvs viens pats, otru zirgu pie pavadas. Viņi mantas bija izsvieduši pēc piederības — kuras pie istabas, kuras pie klēts. Un, tā kā sācis stipri snigt, tad abi Janki palikuši ievākt zem jumta, pie tā paša smagākās lietas tūlīt noliekot īstā vietā, lai nav lieka cilāšana. Un kas zin, nav jau ziema, vai pēc stundas sniegs nepaliek par ūdeni. . . Sis tas var samaitāties. Tas bija darīts tā, ka prātīgāk nevajadzēja. Atlika tagad tikai mums pasteigties ar pārējo.
Tā kā visa rocība bij izvākta, tad klēts un istaba jau sen bij izslaucītas, kas mazgājams, nomazgāts. Visiem pieķeroties, kraušana veicās. Vecaistēvs kur lika kādu lietu, tur tā pieplaka. Beidzot viņš vezumu savirvēja krustām šķērsām, garām un stūriski, lai sīkuļmi neizslīdētu; jo, kā redzējis, tas ceļa gabals, sākot no kroga līdz Valašiņām, esot gatavā elle.