Otrajā vezumā vairs daudz nebija ko kravāt. Ratu priekšā salmos tika ieguldīts sivēns, kad kājas tam bij sasietas ar mīkstām linu šķipsnām. Tad ratiem pāri uzguldīja aitu redelītes, lai pelavu un siena maisi lopiņu nenosmacētu. Nu vecāmāte izveda Dūmaļu un piesēja pakaļā, pie drēģa. Govs gan lēca gaisā un raustījās, bet drīz aprima. Aitas pagaidām palika kūtiņā, jo mums vēl bija jāatvadās no saimniekiem.
Mēs iegājām kambarītī. Durvis, kas tāpat vērās, kliņķim mīksti nozviedzoties, kā simtiem reižu, kad tās tiku virinājis, tagad man piepeši likās svešas, it kā es pa tām ieietu un izietu pirmo reizi. Mani pārņēma kā apstulbums. Es neteicu neviena vārda, ari nejutu nenieka. Tikai pabučoju roku saimniecei, tad saimniekam. Manīju, ka tiku apglaudīts. Tad saņēmu Pēterīša pirkstiņus, kas bija tikpat auksti kā manējie, drusku pakratīju un palaidu. Tad dzirdēju vecomāti sakām:
«Lai dzīvojot bija kā bija, — šķiramies ar godu.»
Un viņas sabučojās.
«Pieminiet Riekstiņus ar labu!» sacīja saimnieks. «Tu, Miķel!»
Viņš uzlika kreiso roku vectēvam uz pleca un vectēvs tāpat viņam. Labās rokas sadevuši, viņi labu brīdi raudzījās viens otram acīs. Tad mēs izgājām un viņi palika.
Sniegs krita vēl joprojām. Olnīcas kārtis un stuburu gali bija balti. Vectēvs brauca pa priekšu. Viņš gāja līdzās augstajam vezumam, šad tad atskatīdamies, kā mums iet. A1ēs ar māti bridām gabaliņu nopakaļis ratiem, kuros sēdēja vecāmāte, grožus bez vajadzības raustīdama, un uzmanījām, lai aitas nemūk atpakaļ. Jēri lielajām turējās klāt kā pielipuši, tikai pa reizai tādā kā putna balstiņā ievaidēdamies. Kā paredzēts, lopi turējās labi kopā, un mūsu uzdevums nebija grūts. Tikai tas, ka es nevarēju sēdēt ratos, ko labprāt vēlējos. Bet, uz otru pusi sakot, — ja man būtu likuši sēdēt, es to nedarītu un nepamestu māti vienu. Šitā iedami, mēs varējām runāties un laiku īsināt.
Vēl labāk lopi gāja un braukšana veicās, kad tikām uz lielceļa. Tikai kad bijām jau pacēlušies uz pirmā kalna, notika kaut kas trauksmīgs. Pēkšņi mūsu aitas, kā vēja pūstas, iešķiebās lielceļa dziļajā grāvī, tad ārā, prom pa Vilītes lauku. Govs sametās šķērsām. Tai pašā brīdī man ieslējās krūtīs ar tādu sparu, ka es tikko neapgāžos, — Vaktiņš. Smilkstēdams un degunu raustīdams, kā reizā smiedamies un raudādams, viņš stiepa mēli man pretim un nelaidās ne par pēdu nost. Uz mātes kliedzieniem vecaistēvs apturēja zirgu un nāca šurpu, kamēr māte skrēja aitām priekšā. Skriedama viņa gaudulīgā balsī kliedza:
«Tak dzeniet to draņķa suni uz mājām!» Vaktiņš nebij aizdzenams. Vectēvs viņu bāra, rādīdams pātagu, bet viņš tikai spiedās man klāt un raudzīja galvu paslēpt zem mēteļuka stērbeles. Tad vectēvs apskaitās, saņēma suni aiz pakauša un, gaisā pacēlis, pēra ar pātagas kāta resgali no visa spēka, pie katra sitiena saukdams:
«Kur mājas?! Uz mājām! Uz mājām!»
Suns kauca un mētājās pa gaisu kā liela zivs.
Beidzot, zemē nosviests, viņš vēl dabūja pari cirtienu ar pātagu līdz ar saucienu: «Kur mājas, kanaļa!?» Tas nekā nelīdzēja. Vaktiņš ar likumu bij atkal pie manis. Un, kad vectēvs nāca viņu tvert no jauna, tad ar lielu laipnību slējās klāt pārliecībā, ka par savu brīvestību palikt samaksājis pilnā mērā. Tad vectēvam nolaidās rokas. Viņš nosvieda patagu un saņēma Vaktiņa ķepas:
«Sunīt! Manu sunīt! Vai man tā vajadzēja? — Aizved, Janc, viņu uz mājām! Un pasaki, lai nelaiž laukā līdz vakaram.»
Nu mēs laidāmies palēkdami no kalna lejā, sākot pa lielceļu, tad pa Lauriņu grāvja virsu, taisni uz riju. Tikai olnīcā tikuši, mēs gājām soļos. Sētsvidā mums iznāca pretim saimniece un ierāva Vaktiņu istabā, tad iznākusi teica:
«Redz, ka kustonim tikpat grūti šķirties kā cilvēkam. Dieviņ, dieviņ, — kāpēc tic, kas saraduši, nevarētu visu mūžu kopā palikt?»
Steigdamies es nemaz nebiju pamanījis, ka sniegs vairs nesnieg. Nule, naigi atkal soļojot pa dziļā grāvja virsu, man pēkšņi iesitās acīs saule, un es apžilbu. Gribēdams izšņūkt degunu, es pagriezos atpakaļ, un, ko tur redzēju, tas vēl šodien glabājas atmiņā kā viskrāšņākais, ko manas acis mūžā uztvērušas. No tīra zelta un sudraba izlietas, tur uzkalniņā pret tumšiem debešiem stāvēja mūsmājas. Asaras man saskrēja acīs. Es jutu, ka tās kāpj no pašiem sirds dziļumiem. Pirmītējais bezjūtīgums tur šķiršanās brīdī nu lūza kā ledus. Bija smagi to izturēt, un es laidos skriešus, lai šie tur kalnā nerātos, ka lēnām velkos.
Tālākā ceļā nelaime mums uzbruka no jauna pie Liepiņām, kur bij trīs špetni suņi. Tie gan riedami slaistījās vairāk ap zirgu purniem; bet vai nu aitai kāds varēja iestāstīt, lai nebīstas? Atkal tās noskrēja no ceļa, un mums vajadzēja tikt priekšā un piegriezt ratiem, kas izdevās tikai pēc tam, kad vecaistēvs bij iegājis mājas un licis suņus iesaukt, izrādamies ar pašu saimnieci, ka tik daudz prāta neesot Jurģu dienā suņus nelaist uz lielceļa, kad cilvēkiem staigājams ar lopiem.
Atkal jaunu uztraukumu apmāts, es pagalam vienaldzīgi biju pārgājis pār Liepiņu tiltu. Nu mūs biedēja jaunas varbūtības ar suņiem.
«Rau, ku Sluķiņu istabas galā jau sēd atkal viens varde un vaukš!» māte sacīja. «Ko nu tāds var padarīt; bet aitām viena alga, liels vai mazs, vajag tikai paskriet uz šo pusi, un viņas tev lec vai ūdenī. Nedod, dieviņ, tādu skriešanu. Man jau galva gauži sāp. Kad tik nu vēl pie kroga kas neatgadītos.»