Pie kroga gan bij piebraukti vairāki zirgi, gan tukšā, gan ar mantu vezumiem, bet mēs tikām laimīgi garām. Tad nāca tas briesmīgais ceļa posms, ko vecaistēvs jau bija nosaucis par elli. Ko te līdzēja sniega baltums? Brangaļu paeglēs un Valašiņu ganībās bij tādas dūkstis, ka riteņi grieza laukā melnas dūņas. Govs brida kā pa vienu muklāju. Aitas brēkdamas lasījās pa ceļa malām, kur sausāks. Jēri brīžam apstājās un žēli sauca pagaidīt. Mēs tikko tikām braucējiem līdz.
«Būtu viens vai divi, paņemtu klēpī,» es teicu, un māte atsacīja:
«Nu jau nav vairs tālu, lai skrien vien. Mums pašiem neiet labāk. Kājas slapjas tepat līdz ceļiem.»
«Man tāpat. Laime, ka metas tā kā siltāks, kaut gan vējš pūš stiprāk. Nu jau sniegs nāk kopā ar lietu.»
Patiesi, kad izbraucām laukā no eglītēm, sniegs ar lietu cirtās tieši acīs. Mēs sašķiebām galvas tāpat kā Dūmaļa un, vienu plecu pa priekšu laizdami, gājām ratiem pakaļ. Tepat jau arī bija Valašiņas. Tās iznira no sniega mākoņa tikai tad, kad bijām gluži klāt tikuši.
Ko lai vairāk par Jurģiem varētu stāstīt mazs gājēja cilvēks, kas,, cisās līzdams, bija piekusis līdz ar lielajiem. Daudz kas garajā dienā bij caur rokām izlaists, daudz pieredzēts un pārdzīvots. Labi, ka to visu tagad lēnām dzēsa tīkams gurdenums. Bij izkurināta maizes krāsns, kas aizņēma vai pusi istabas, lai tai apkārt varētu sakārt mūsu lielās drēbes un augšā uzlikt apavus. Nu tur žuva puisiešu kažoki un meitiešu lielie lakati. Istabā bij stipra aitu smaka. Varēja saost arī trānu, petroleju, salmus un mālus. Tās nebija nekādas gardās smakas, bet labi saskanēja ar šo dienu. Kad jau gulējām, es pacēlu vēl galvu no pagalvja. Istabas logi melnā tumsā zīmējās kā palsi plankumi. Tie likās briesmīgi tālu viens no otra. Telpa bij tik liela, tik sveša, ka kļuva baigi.
Bet, paklau, vai tepat līdzās nebij sadzirdama manas mātes elpa? — Es varēju droši laisties miegā.
IERODAS KLIBAIS JURKS
Savādi Valašiņas sākās dzīve. Vakarā agri apgūlies, nakti gulējis kā nosists, tikai reizi izgājis ārā un pēc tam vairs nevarēdams aiz visādām gādāšanām aizmigt, es gulēju vaļa acīm. Man likās, ka esmu vienīgais cilvēks, kam šonakt tik jautrs miegs, jo visa istaba mierīgi šalca, gulētāju dvašas šūpota. Drīz tomēr sāka no tumsas iznirt griestu resnās sijas, krāsns sāni un, kad drusku paslēju galvu, arī logs ar zilganām gaismas rūtīm. Pacēlies vēl augstak, es redzēju gala logu, pa kuru krita istabā rīta blāzmas košais dzeltenums. Bet reizā man arī pārskrēja šermuļi, un es mudīgi pabāzu galvu zem segas. Tur pret gaismu neskaidri, bet noteikti bija redzams cilvēks. Pleci, tievs kakls, galvā ausaina ziemas cepure. Cilvēks laikam sēdēja uz sola, jo galva sniedzās līdz vidējām rūtīm. Es neuzdrošinājos otru reizi galvu pacelt, baidīdamies atkal ieraudzīt spoku, kam bija liela līdzība ar klibo Jurku tur Riekstiņos. Ai, ar to mēs nemaz nedabūjām atvadīties, jo viņam bija uznākusi lēkme krogā dzert. Tikai kad ļaudis sāka jau trušināties un ari māte lika kājas laukā no gultas, es iedrošinājos vēl reizi paraudzīties uz austrumu logu.
«Jurks!» es čukstēju.
«Kuš!» māte mani apsauca, it kā Jurks būtu kāds putns, ko mans čuksts varētu aiztraucēt.
Ļaudis sāka celties. Varēja dzirdēt, ka arī mājas otra gala durvis sāka virināties. Varbūt tur iznāca jau saimniece. Redzēs, ko liks man darīt. Cūkas taču sniega ganos nedzīs … Bet kas viņus varēja zināt, tos bagātos saimniekus? Tur mūsmājās necik cūku nebija, tāpēc gana nemaz nevajadzēja. Tie pāris puscūči stāvēja klētiņā, ziema vai vasara . ..
Istaba pamazām kļuva skaļa. Kad sacēlās visi gulētāji kājās, bija ļaužu pilna visa telpa. Katrs vispirms grābstījās gar krāsni, čamdīdams tur izkārtās drēbes, būdams vienā kreklā, nātnām biksēm kājā vai parķa lindraķēļiem mugurā. Arī man māte pasvieda zeķes un vilnānas biksines, lai ģērbjos. Pa tam vecaistēvs bij sācis ar Jurku runāt. Viņš teica:
«Nevarēji izstiepties uz sola garšļaukus?»
Jurks neatbildēja ne vārda. Ko viņš arī lai būtu atbildējis? Viņš bija klusām sēdējis un vairāk nekā.
Ja es savā prātā pirmāk lepojos ar jautru miegu, tad tas bija aplam. Nakts vidū taču bija sacēlies elles troksnis. Kā jau kad mājā sveši cilvēki, suņi bija visu laiku vaukšķējuši, bet tad sākuši tik briesmīgi riet, ka izgājis saimnieks. Izgājis ari no mūsu gala vecaistēvs. Visi saslējušies sēdus vai pussēdus un pilnā balsī runājuši, — kas tur gan varot būt, ko suņi tik nikni plēš? Kad izgājis vecaistēvs, gandrīz reizē ar saimnieku, viņi dzirdējuši suņus tā kā olnīcas vārtos, un saimnieks uzsaucis: «Kas tur ir?!» Neviens neatsaucies, bet pie istabas pakša sakustējies cilvēks. Tad vecaistēvs teicis: «Tak tur kāds stāv. Vai tu neredzi?» — «Nu es redzu gan,» saimnieks atteicis. «Bet kāpēc viņš nerunā? Pagaid, es ieiešu pēc plintes …» Bet saimnieks nedabūjis ne soli paspert, kad cilvēks tur pie pakša ierunājies: «Vai tad tu, Miķel, nepazīsti?» — «Ai dieviņ, tas jau mūsu Jurks! Ko tad tu, Jurciņ, pa nakti dauzies apkārt?» Saimnieks atsaucis suņus un iegājis savā istabā, bet vectēvs Jurku ievedis te, pie mums, kur notikusi diezgan liela izrunāšanās, ko es sīkumos nevaru atstāstīt, bet kas, kopā saņemot, attēloja līdzīgu notikumu, kādu vakar bijām piedzīvojuši uz lielceļa ar Vaktiņu. — Jau agrāk šad un tad Jurks bija izteicis vēlēšanos, kaut Valašiņās būtu kāds kakts arī viņam, kad mēs tur aiziesim dzīvot. Jurģiem nākot, viņš bij kļuvis pagalam nemierīgs, līdz beidzot aizzadzies uz krogu. Tur dabū jis dažas čarkas un aizmirsis savu bēdu. Bet, kad mēs vakar braukuši gar krogu ar visiem lopiem, tad tikko novaldījies, mums līdzi neklibojis. Kad pienākusi nakts un krodzinieks viņu mudinājis uz mājām, tad galva gan gribējusi griezties gar. stadalas stūri uz Riekstiņiem, bet kājas atnesušas uz Valašiņām. Pa tumsu, pa dūkstīm un pa pančkām. Protams, vectēvs nevarēja Jurku pērt ar pātagu un dzīt atpakaļ. Viņš bija apņēmies runāt ar saimnieku. Varbūt varēsim atkal kopā dzīvot, kā saraduši …