Runāšana tad nu notika, brokastu ēdot. Visai brīvi, jo Jurks, tiklīdz uz galda parādījās karotes, izmanījās laukā un pazuda rijas virzienā, lai pēc ilgāka laika atgrieztos ar pilnu padusi dažāda garuma un resnuma kārklu, kas varēja derēt to pašu kurvju pīšanai, ko vecāmāte savā ieteikšanas runā jau bij pieminējusi. Vecāmāte, kas tai brīdī gadījās istabā, tad nu teica:
«Saimnieks un saimniece ir ar mieru. Lika pateikt, lai droši maltītē sēstoties pie galda. Bet tad tu arī nemuļķojies, — ēd un neliec sevi lūgt! Man nenācās vis viegli iedabūt tevi Valašiņu saimē.»
Patiesi, vecaimātei bija daudz jārunā, kamēr saimniece teica jā. Starp lielo galdu, kura galā es nu stāvēju, un vectēva galdiņu, pie kura sēdēja arī mana māte, jo viņi bija deputātnieki, notika ilga vārdu mainīšana, kamēr saimniece zināja, kas Jurks par cilvēku. Tad saimnieki to lietu pārrunāja vēl savā starpā. Viņi baidījās, vai tikai Riekstiņi nedusmosies, vai nedomās, ka viņi Jurku atvābījuši sevis labā. Dievs taču zina, ka šis cilvēks viņiem puslīdz lieks, ja pat pagalam nevajadzīgs. Saimniecei viņš nepatika aprādīto untumu dēļ. Kas tas par cilvēku, kuram nevar vārdu pateikt ne par labu, ne par ļaunu; kas nevelk labu drēbi mugurā, dēvēdams sevi par ubagu; kuram nevar uzdot baltu kreklu bez ilgas stīvēšanās; kas, tā sakot, neņem maizes kumosu no rokas. Viņa nemācēja ar tādiem apieties. Viņai patika gaiša darīšana.
Kad ļaudis paēduši izklīda, vēl vecaimātei vajadzēja visu savu runas māku lietā likt, lai saimnieci piedabūtu kaut pamēģināt ar Jurku. Ja jau nevarēs satikt, ja nepatiks, — nebūs liela muiža pasacīt, lai iet. Viņa pati to pateiks, un viņš uz pēdām pazudīs.
«Nu labi,» saimniece pielaidās. «Bet kur viņu lai liek? Istaba jau tā stāvgrūdām pilna. Jūsu pamīlijai vien trīs gultas, tad Ilžai, Praimaņiem. Tiem varbūt vēl šūpulis nāks blakām.»
«Par to mīļā nav ko bēdāt,» vecāmāte vidžināja. «Iedosi tikai maišuku, pats iebāzīs salmus vai stirājus, pats vakarā ienesīs un rītos iznesīs. Ja atļausi uz sola, pastatīs maisa galu kaktā pret sienu, tas būs pagalvis. Deķa jau viņam nevajag. To tu labāk nesoli, — neņems. Viņš sedzas ar svīteni. Tāpat zeķes nemauks kājā. Nogriez pāri autu. Vīzes nopīs pats, ja tikai lūki. Uztaisīs arī pastalas. Tu redzēsi, būs labi.Saiminiekam nevajadzēs rūpi turēt ne dēļ slotām, ne jābēdā par grābekļiem, ka kādam trūks zobiņa. Ķerbeles tev sapīs, cik un kādas vien gribēsi. Riekstiņiem jau stipri viņa pietrūks, bet ko lai dara? Viņš mums tā pieķēries kā dadzis, sevišķi, raug še, Jančukam. Un ar to ņemšanu vai neņemšanu ir tā: ja jau gribēsi viņam ko iedot, tad pasvied tikai zēnam, un viņš gan tiks galā. Viņiem ir sava valoda un sava saprašanas.»
Es ar lielu uzmanību gaidīju, kāda būs saimnieces atbilde. Man bija nojauta, ka nu jau viss tiktai iztirzāts un nokārtots, ka trūka tikai gala vārda, un es savā prata stipri vēlējos: dieviņ, dod, lai viņa nesaka nē! Labu brīdi klusējusi, saimniece stomīgi, bet laipni teica:
«Kad jau nu jūs visi un viņš pats grib, — mēģināsim ar.»
«Diezi kur nu būs aizklibojis, ne ēdis, ne ko siltu iestrēbis.»
«Tad tu, Jānīt, kad Jurks pārnāks, neaizmirsti man paprasīt, — iedošu gabaliņu Jurģu pīrāga.»
Un viņa izgāja.
«Šitā gan būs laba saimniece!» it kā kāds čukstēja man pašā sirdī iekšā, un es savā jaunajā amatā jutos jau puslīdz drošs. Ne vārda vecaimātei nesacījis, es izdrāzos pa durvīm saimniecei pakaļ un drošsirdīgi prasīju:
«Ko lai es daru?»
«Paskraidi vien tāpat savā vaļā, kad jau vajadzēs, pasaukšu.»
Kur es varēju daudz skraidīt, — es iestājos priekšnama durvīs un pārlaidu acis pagalmam, ko apņēma kūtis un klētis. Tad gāju atpakaļ istabā un skatījos pa gala logu uz purvu, kur zilā ūdenī stāvēja lieli, apaļi kārklu krūmi. No sniega nebija ne vēsts. Pa nakti to bija nokausējis silts dienvidu vējš. Tagad vēl uzvijām spīdēja saulīte. Un vai tur nenāca pa lauka malu Jurks ar kārkliem pirmajai ķerbelei?
Labi vien būs!
GAITU SĀKUMS
Viss iesākums ir grūts.
Varbūt šis sakāmvārds, ko skolā tiku rakstījis uz tāpeles, mani turēja baigās gaidās sen pirms un ari vēl pēc Jurģiem, līdz pamazām guvu atziņu, ka nekas pasaulē nesākas piepeši. Viss, kas top, top lēnām. Pavisam nemanot atnāk pavasaris. Lēnām plaukst pumpuri un uzzied puķes. I'āpat lēnām un nemanot es iejūkšu gana pienākumos.
Ja man vakar likās, ka šinīs mājās nekad saule nespīdēs, ka logi mūžīgi būs noraudājušies, tad šodien viss jau bija citādāk. Istabas plāns izskatījās līdzenāks nekā Riekstiņos, sienas gaišākas, skaidri saredzamām sūnu švīkām baļķu starpās, logi skaidri, sešām lielām rūtīm. Un ārs, — tas vizēt vizēja pavasara saules spožumā.
Ap pusdienu nebija vairs ne zīmes no vakarējā sniega. Bērzu birzs tepat aiz ābeļdārza sīkdama šūpojās stiprā vējā, bet, tā kā pūta no dienvidiem, tad sētsvidā bija pilnīgs aizvējš. Purvā šur tur ziloja tumši ūdens ielāpi, ko niecīgais grāvis nebija paspējis vēl novilkt. Bet tie bija priecīgi ūdeņi, tās bija pumpurotas bērzu galotnes, tie bija pūpolu pilni kārkli, ko es tagad skatīju.
Saimnieces vārdi: «Tev ar visiem jāsadraudzējas,» — man palika prātā, un es raudzīju vispirms sadraudzēties ar suņiem. Tas nenācās grūti. Vajadzēja tikai iedot kumosiņu maizes, apglaudīt un pasaukt vārdā. -Murķis bija vecs, jau stīvs suns. Tas manām laipnībām atbildēja ar tikko manāmu astes pavēdināšanu. Bet Zulis mani vārda pilnā ziņā nobučoja.