Kaut cilvēki arī būtu tik pieņēmīgi, es domāju, tad te būtu labi dzīvot. Tie tomēr likās vēl pavisam sveši.
Pavasaris togad bija stipri vēlīns. Tas, ka nebija vairs sniega, vēl nenozīmēja, ka varētu dzīt ganos. Pļavas stāvēja rudas, papuves pelēkas. Mēs ar Minnu atradāmies saimnfeces rīcībā. Minnai, kā meitai, aizvienam gadījās kādas mazgāšanas vai slaucīšanas. Un, ja nekā nebija ko darīt, tad saimniece iegrūda rokās kaut ko mīkstu, zibošiem stiebriem, un Minna apsēdās uz sola un adīja zeķi. Man turpretim bieži aptrūka ko darīt. Es mētājos no vienas vietas uz otru kā dieva nepieņemams.
Jau pirmajā dienā es zināju visas klētis, kūtis un kūtsaugšas. Vislielākais brīnums man bija pagrabs, jo tādas zemē ieraktas klēts nekad nebiju redzējis. Tas atradās ābeļdārza vidū, un no istabas līdz pagraba durvīm pa klēpja ņemamu ābeļu starpām aizlocījās cieti iemīts celiņš. Kas pret šo te bija mūsu pagrabiņš Riekstiņu ēkā? Nožēlojama kartupeļu bedre!
Tiklīdz saimniece gāja uz klēti, es vilkos viņai pakaļ, lai redzētu, kur kas stāvēja, un zinātu, ja kādreiz liks atnest miltus, putraimus vai ko citu.
Ar kūtsaugšu es iepazinos, kad saimnieks uzsūtīja iebāzt zirgiem sienu. Virs katra zirga redelēm bija griestos caurums. Es katram iebāzu pa klēpim, un tai reizei pietika.
Redzēdams saimnieci nesam cūkām, es ielavījos cūkklēviņā un, pakāpies uz aizdaru kokiem, skaitīju cūkas.
«Labi, labi,» saimniece mani uzslavēja, «ka tu domā par savu saimi, būs jau drīzi jāgrūž laukā. Gāž vai kļāvu apkārt…»
Cūkas tiešām taisīja t-ādu troksni, kviekdamas, krekšķēdamas un slaistīdamās gar aizdaru sienām, ka ne apklausīties nevarēja. Es saskaitīju četrpadsmit galvu, kopā ar sivēniem.
«Kur tik daudz gaļas var likt?» es saimniecei jautāju.
«Vai tev negribēsies ēst?» viņa smaidīdama atjautāja.
Man nebija vairs ko atbildēt. Tomēr pēc šīs sarunas, kas skara tieši mani, man likās, ka esmu drusku sadraudzējies ari ar saimnieci. Bet, kad atstāstīju mātei, ko biju teicis un ko saimniece man atteikusi, viņa vis nepriecājās, bet strupi aprāja:
«Nesāc tikai acīs lēkt! Un nelien saimnieku galā!»
Otru teikumu viņa pielika tāpēc, ka laikam bija mani redzējusi priekšnamā stāvam un kāri žūrējam, kad kāds no saimnieku ļaudīm nāca vai gāja. — Bet kā tad tā? Vai tad man nekad nekādas darīšanas nebūs tur otrā istabā? Pat pie skolotāja skolnieki drīkstēja ieiet. Vai tad šie te bija lielāki kungi?
Manas domas drīz izrādījās par pareizām. Saimniece stāvēja kukņā, putru kūsinādama, un, kad es biju kaktā nolicis žagaru klēpi, mierīgi teica:
«Ieej paskaties, cik pulkstens, — vai nav jāsauc puiši maltītē.»
Saimes istabā neviena pulksteņa nebija, es tāpēc droši līdu saimnieku galā. Es pat vēlējos, kaut māte redzējusi šo manu gājienu; bet viņas tuvumā nebija.
Es iegāju tikai pulksteni paskatīties un tūlīt biju atpakaļ.
Tomēr maza brītiņa pietika, lai daudz ko redzētu un piedzīvotu.
Netālu no durvīm iepretī logam sēdēja jauns cilvēks pie šujamās mašīnas. Es padevu labdienu, un viņš, to atņēmis, uz mani pat nepaskatīdamies* runāja tālāk:
«Tu jau esot liels gudrenieks.»
Tas skanēja tā, it kā es kādam jau būtu acīs lēcis. Es skaidri jutu, ka vaigi man kļuva sarkani. Vajadzēja ko atbildēt, bet nekas nenāca prātā.
Tā kā pulksteņa tikšķēšana naca no dibenkambara, es aizgāju līdz durvīm un paskatījies griezos atpakaļ. Tad jaunais cilvēks, kaut ko knibinādams, atkal teica:
«Esi lasījis «Dieva radījumi pasaulē»?»
Tā laikam bija kāda grāmata. No Valašiņām vecāmāte tika nesusi. To šis bālais cilvēks būs zinājis un tāpēc mani dēvēja par gudrinieku. Es gari novilku:
«Nē-e.»
«Kad vaļa, ienāc, parādīšu.»
Nu gan es uzmeklēju māti, lai lielo piedzīvojumu izstāstītu.
«Kas tas par skroderi?» es beidzot vaicāju.
«Tas tak Ilžas Janks!» māte atteica.
«Un kas tā par Ilžu?»
«Nu tak pie gala sienas viņai gulta. Jocīgs zēns! Tev ar visu vajag izseķinēt.»
Nu es gan zināju, ka pie gala sienas stāvēja plata, nekrāsota gulta, ap kuru čubinājās maza sievele. Bet tā man likās tik neievērojama un it kā sen pazīstama. Ne prātā nebija nācis kādam par viņu apvaicāties. Nule atcerējos, ka saimniece viņu sauca par skrodera māti, apvaicādamās, vai viņa ar dēlu atkal lielajā, ka šis nenākot ēst.
Visu to es tik vēlāk pilnīgi sapratu, kad biju iepazinis līdz sīkumiem visus mājas apstākļus, visus cilvēkus un cilvēku attiecības citam ar citu. O, taisni šī Ilža, šī neievērojamā sieva un tās dēls gatavoja Valašiņu sētā lielus notikumus.
Vēl man mājās pabūt iznāca dienas trīs. Kā jau pavasarī, laiks bija grozīgs. Pēc spožās saules dienas atkal samācās, un nu lija ražīgs lietus. Tas bija ari silts un auglīgs lietus. Visās sētmalēs uzreiz parādījās sarkani un balti asni. Dīga zāle, visādas mētras spraucās no zemes, gan kā sīkas adatiņas, gan sagriezušās gredzenos, gan satinušās mazās lodītēs.
«Vēl pavaļojies, kamēr lietus dienas,» saimniece man teica, kad prasīju, vai šodien jau nebūs jādzen ganos.
Nekāda vaļošanās tomēr neiznāca. Aizvien gadījās, kur mani pasūtīt, lai ko atnesu vai padaru. Es labprāt gāju un darīju, priecādamies, ka kalpot beigu beigās nemaz nebija tik grūti. Saimniece nebārās. Saimnieku es redzēju reti. Vīrieši vienmēr atradās laukā. Viņi ara un ecēja ar visiem zirgiem. Tikai pusdienās saradās jāšus sētā. No viņu valodām tad arī mēs, mājinieki, dabūjām zināt, ka viņi jau apsējuši zirņus un ka vecaistēvs drīz būs salabojis zirgu dārza sētu. Saimnieks jokoja: