«Kur mēs pagriežamies, četri šitādi lāči, tur zeme līgojas.»
Es viņus apskatīju, šos lāčus, visus pēc kārtas. Tie patiešām bija spēka vīri. Saimnieks gan kalsens, bet liela auguma, stāviem pleciem. Janks tikpat liels kā tēvs, bet druknāks. Mans krusttēvs drusku mazāks, bet lielu maņu. Vecaistēvs, — nu, tam gan neviens nevarēja stāties līdzās. Koka āmuru, ar ko viņš trieca mietus cietajā zemē, es tikko varēju kustināt.
Vismazāk es vēl pazinu saimnieku Māri, par sadraudzēšanos nemaz nerunājot. Viņa mani neuzrunāja — un es viņu arī ne. Tā mēs staigājām viens otram garām, vārda nepārmīdami. Taisnību sakot, man viņa nepatika, šī Māre. Viņa bija pārāk gara, mazliet uz priekšu sametusies, kā visi garie cilvēki. Viņas gaišie mati nebija bizēs sapīti un savīti pakausī, gandriz uz kakla, kā manai mātei vai vecmātei, bet tāpat vaļīgi sagriezti grīstē un uzsprausti ar cemmēm līdzīgām adatam parak augstu. Kad sasēja lakatu, tad izskatījās pavisam nejauki, bet bez lakata gandrīz vēl nejaukāk. Saimniekam jau bija krietni prāvs deguns, tāpat saimniecei un Jankam, bet Māre to bija mantojusi divkārša mērā. Liels un resns — tas pirmais krita acīs ikvienam, kas Māri uzlūkoja.
Vakara, aizgājuši gulēt, mēs ar māti pārrunājām dienas gaitas un iespaidus.
«Kā tev patīk Māre?» es, starp citu, uzmanīgi vaicāju.
Māte brīdi apdomājās, tad sacīja:
«Man viņa patīk.»
«Bet deguns?»
«Nepļukšķi! Izskatu neviens sev nevar paņemt. Bet paskaties, kā viņa tamborē un kādiem rakstiem auž galdautus. Pie cilvēka vajag pierast. Dažs pirmajā mirklī izskatās kā bilde, bet vēlāk nepatīk nemaz. No vaiga skaista Māre nav, tas tiesa, bet vai no skaistuma kāds ir paēdis?»
Pēc šīs sarunas es uz Māru sāku skatīties pavisam citādām acīm, un, jāsaka, dzīvodami mēs sadraudzējāmies tikpat cieši kā ar skroderi. Māre ne vien auda skaistus audeklus un tamborēja, bet arī lasīja grāmatas.
Mēs visi trīs bijām grāmatnieki, un mums bieži bija runājams kas lielāks un skaistāks par to, ko šinī mājā vispār runāja.
Ar lopu gani Minnu es pa īstam nekad nevarēju sadraudzēties. Viņa meloja. Es biju dzirdējis, ka tas, kas melojot, ari zogot, un zaglis taču bija beidzamais cilvēks pasaulē. Es tāpēc no šīs meitas turējos zināmā atstatumā. Stāstīdama par saviem vecākiem, viņa tikai dzīves vietu minēja vienu un to pašu. Tās bija Ratkūnes — Leišos. Bet tēvs vienu reizi bija kalējs, otru mūrnieks un trešu ķieģeļu metējs, Viņa stāstīja par Ratkūņu muižu, par grāfu un par grāfa freilenēm, kuras esot tik tievas, ka viegli varot savus vidukļus ar rokām aptvert. To stāstot, viņa mēģināja ari sevi tā apžņaugt, bet tas nekādi nebija iespējams. Tad es ievaicājos, kā viņa tik labi pazīst Ratkūņu grāfus,t un viņa bez apdomāšanās atteica:
«Mans tēvs tak Ratkūnēs ir stārasts»»
PIRMĀ DIENA
Tas nu gan jāsaka, ka man te, jaunajā vietā, pagāja labs laiks, līdz pamodos kā no murgiem. Lielais ceļojums Jurģos pa dubļainu sniegu ar lopiem un mantu vezumiem, šķiršanās no mūsmājām, kas bija iegulušās apziņā kā vienīgās jaukās mājas pasaulē, iepazīšanās ar jauno dzīves vietu, ar cilvēkiem un kustoņiem, tas viss vēl jaucās cits caur citu vairākas dienas. Jau biju puslīdz pieradis pie saimnieces mazliet aizsmakušās balss, nebij nemaz bail vairs, kad tiku saukts, jo saimniece bij laba; un tomēr šķita, ka visi mani pakalpojumi ir tikai tāda lāpīšanās, maisīšanās citiem pa kājām. Vienu otru darbu, ko biju pasācis, saimniece iznīcināja kā nebijušu, padarīdama īsā laikā desmitreiz labāk, nekā es vispār spēju. Tā es dažu labu brīdi likos pilnīgi lieks un žēlojos mātei, ka par velti saimnieks mani baro.
«Es jau nenopelnu vēdera tiesu, kur nu vēl loņu!» es teicu. «Nezi kad sāks cūkas laukā laist?»
«Pagaid, pagaid,» māte mani mierināja, «kad sāksi viņas dzenāt, tad ne vienu vien reizi dziedāsi citu dziesmu. Zini, cūka ir nelāgs lops: saulē lien dubļos vārtīties, bet lietū čīkst kā netepti rati un tā tik rauga kā aizspraukties tev garām, lai tiktu uz mājām. Tev jānoskrienas kā suņam. Tikai tā agrā celšanās, bet ganīt lopu ganam daudz vieglāk. Ja vēl ganības apkāršotas un ir krūmi, zem kuriem lietus laikā pastāt vai lielā vējā aizmesties, — kas tad kaiš? Cūku ganam turpretim ganīšana iznāk mūžīgi klajā laukā. Tur tu stāvi, galvu apkaklē
ierāvis, cepurini uzmaucis pāri ausim, nosalis zils. Jo cik tad ir to silto dienu, un cik tad tās pakulu biksines vēju var aizturēt? Tas tev stabulē visiem kauliem cauri.»
Es paliku domīgs, tomēr pie sava. Lai! Lai līst, lai pūš vēji, lai jasalst un pie reizes jāskrien, bet tu esi gans, un tev ir sava darīšana. Apmēram tā es arī savas domas darīju saimniecei zināmās, un viņa rnan at bildēja:
«Šogad tāds vēlīns pavasaris. Ko tu lopu karināsi pelēkā laukā? Tiklīdz parādīsies papuvē skosas un piekalnītes metīsies zaļas, grūdīsim laukā. Kamēr nav zālītes, ko plūkt, cūka piekopj savu rakšanas netikumu, un tas nav labs. Viņa saož, kur pienenes sakne, un tu nedabū apskatīties, kad snuķis jau iedūries zemē kā miets. Viņa tev izveļ velēnu kā ar arklu. Bet saimnieks necieš, kad redz izrakņātus ežmaļus. Pavaļojies vien, gan atganīsies. Vasara gara.»
Tā bija gandrīz tā pati valoda, kas mātei. Ko es, iesācējs, zināju? Es jau nebiju cūkas ganībās par ziņu redzējis. Tur mūsmājās tās stāvēja klēviņā cauru vasaru. Skolas Rūdis dzenāja tikai govis un kazas. Martīte pieskatīja zosis. Pie tiem es bieži tiku ciemojies. Ķīķeru, Brangaļu, Ķišku, Vilīšu, Dekšņu lauki tika redzēti notālēm. Es apmierinājos. Tikai visiem sīkajiem pienākumiem pāri turēju rūpi, lai nepaliktu nepamanītas saimnieces minētās vasaras pazīmes.