Beidzot kādā dienā, kad pēc samērā silta lietus uzspīdēja koša saule, pēkšņi visur parādījās zaļums, sevišķi gar sētmaļu dienvidsāniem. Pazagšus es aizlavījos rijas dārzam cauri uz tuvāko lauku, un — tavu prieku — par mazu brītiņu man bij abas saujas pilnas sulīgu skosu!
«Ko nu tu teiksi?!» es tās* saimniecei rādīdams, lielīgi sacīju..
«Tad jau sien vien patagu! Uz jaunnedēļu varēsi dzīt ganos.»
«Šodien ir tikai otru diena,» es atteicu pagalam bēdīgs.
Nākamā rītā pēc brokasta, smidzinot sīkam lietutiņam, es tomēr saņēmu no saimnieces pavēli, lai aizceļot visus vārtus un paliekot istabas priekšā, viņa iešot uz kļāvu un laidīšot cūkas laukā.
Tikko es biju paspējis aiztaisīt visus četrējus sētsvida vārtus — tos klēšu starpā uz riju, tad abējus uz olnīcu, kā arī mazos vārtiņus, kas veda ābeļdārzā, — kad ar troksni, urkšķēdami un purkšķēdami, astes gredzenos griezdami un vaļā tīdami, izšāvās no klēviņa septiņi puscūči. Tie bija mēslos novārtījušies melni kā velnēni. Nu tie plašajā sētsvidā izskatījās daudz mazāki, nekā biju tos paradis redzēt kūtī. Vecāmāte aizsteidzās izlaist arī savu vepruku, kas bij tā paša lieluma, Uža izdzina savējo. Lai pie viena saošņājoties, viņas teica un it kā pienākumu sajuzdamas, palika arī pašas sētsvidā, manā tuvumā.
Puisieši bij laukā. Varbūt arī tie piedalītos retajā notikumā, es domāju, ja būtu sētā. Palūk, taču skroderis stāvēja pie loga un ar labpatiku skatījās, kā cūkas pa jokam spēkojās, keda cita citai ausīs, tad, ne no šā, ne no tā, briesmīgi nobijušās, aizjoza krekšēdamas uz visām pusēm, ērmīgi lēkdamas, galvas mētādamas un pašas svaidīdamās, kā liela vēja nestas.
Nu viņas aprima, cita berzēja gurnu pie kūts pakša, cita rukšēdama nāca saimniecei klāt, kā ēst prasīdama. Likās, ka viņas nezina, ko ar to zemes gabalu, kas zem kājām, iesākt. Lielie vepri gan arī parikšoja šurpu un turpu, ausīm smagi kratoties, bet drīz tie sāka plūkt mauriņu, cik jau tur viņa bija. Tad arī mazie ieskatījas un darīja to pašu, tikai ne tik rātni un rāmi.
«Uzmani, Janci!» saimniece sauca. «Tie rupuči taisās rakt.»
Man vajadzēja katru, kas taisījās snuķi zemē dzīt, patriekt tālāk; jo kāds tad būtu sētsvids izskatijies, kad cūkām tiktu pilna vaļa!
Pēc kādas pusstundas jau mēs bijām tik tālu, ka varēja bez bēdām vērt vaļā olnīcas vārtus un laist cūkas viņu aplokā. Nu viņas gāja bez trakošanas un, tikušas zaļumā, izklīda, katra savā nodabā kaut kā meklēdamas. Bridi vēl pakavējušies un paskatījušies, meitieši aizgāja, aizceldami olnīcas gala vārtus aiz sevis. Es paliku viens. Nu es biju ganos.
Pirmā diena!
Cūku aploki Valašiņās bija divi. Viens tāds kā zirgu dārza priekšnams bērzos, uz Veculvānu pusi, ar nelielu peļķi vienā stūri un lielu mežābeli pie slita. Šis aploks tika taupīts tam laikam, kad papuves nogāza ar mēsliem un cūkām nebij vairs kur ganīties. Zirgiem tad jau bija saaudzis dābols, kur tos pa naktīm lika pie virvēm, tad cūkām piederēja viss zirgu dārza gals līdz pirtij. Pavasara izlaidēm un kur uz brīdi apmesties izdzenot un sadzenot, noderēja šis te, mazākais.
Šodien man nu vajadzēja savu ganāmpulku noturēt vienīgi aplokā, kas nenācās grūti. Aploks veidoja prāvu trīsstūri, kam gar divām malām stiepās dārzu žogi, bet lauka malu norobežoja staigna pļava, kam pa vidu gāja pa pusei aizaudzis, plats grāvis. Pavasara ūdeņi vēl gulēja ne vien mārkā, ko te sauca par prodiņu, un grāvī, bet visā šaurajā pļavas strēmelē. Es varēju būt drošs, ka cūkas nebridīs aukstajā ūdenī, un, tā kā olnīcas vārti bija cieti, tad tā bij visa mana ganīšana: aizkrustot ceļu gar rijas dārza malu, kad cūkas tur sadrūzmējās, un tāpat aizstāt tām priekšā otrā šaurumā, pie kāpostu dārza vijas.
Ja nu būtu ta, ka tev vajadzētu ganīt visu vasaru te šinī aplokā, es, vienā galā stāvēdams, prātoju, vai tu būtu ar mieru? Ganīt būtu viegli, bet cik šaura pasaule tā liktos? Bet vai visi Valašiņu lauki ir diezin kāda platība? — Kāds tā kā čukstēja kaut kur aiz muguras … Es biju paradis tādas klusas balsis sevī saklausīt un zināju, ka tās bij tikai manas paša dažādi vārstītās domas. Ak viegli būtu ganīt? Es sevi apraju. Nē, nē. To vieglumu lai ņem sev, kas grib. Man vajag lielāka tīruma, rudzaites, auzaites, miezaites, zirnaites. Lai jāskrien, lai jābūt tālu no mājām, vienam, karstā saulē, lietū, vējā, ja pat pērkoņa negaisā, bet lai tikai būtu plašums!
Pagaidām, protams, man pietika ko vērot arī šinī niecīgajā kaktā. Par prodiņu es biju dzirdējis, ka tur gadoties kādreiz redzēt pat līdakas. Kādēļ gan ne? Grāvis taču aizsniedzas līdz Ķeiru purvam, no kura nāca laukā tāds pat grāvis. Tur tie, sadevušies kopā, stiepās tālāk gar Kalriamiķelanu kalna galu, cauri lielceļa patiltei, uz Salāti. Pavasaros, palu laikā, kas vienmēr sakrita ar līdaku nārstu, zivis viegli varēja uznākt ne vien līdz šim prodiņam, bet vēl augstāk — līdz Baltužu pirts dobei un līdz Iždēļu purviņam.
To visu es biju dzirdējis no lielajiem un ticēju, ka tas varēja gan būt. Tāpēc, kad lietus apstāja smidzināt un ūdens virsma nospodrinājās kā spogulis, es sāku pētīt prodiņa dibenu, vai neieraudzīšu kaut kur dziļumā kādu līdaku. Es to, protams, cerēju ne mazāku par to, ko kādreiz Skrābāns atnesa Riekstiņu saimniecei. Kad to zviņoja un šķērda, tad galva un aste kārās krēsla sēdeklim pāri. Tāda zaļa, svītraina, dzelteni lāsota zivs. Nē, te tāda nebija saskatāma.
Pēc neilga laika es biju atkal pie ūdens. Tomēr — kas tur dibenā gulēja? Tādas kā izbalējušas vītola lapas, kā skalbītes. Vienā stūrī pat stipri daudz. Es aplaidu acis visapkārt. Tuvumā nebija neviena koka, par vītoliem nemaz nerunājot. Jeb tomēr? Purvā taču bija kārkli. Ūdens varēja gan atnest kārklu lapas, kas tad te nogulās dibenā, tikušas klusā vietā.