Paturēdams ik par brītiņu acīs cūkas, es ar pātagas kātu raudzīju dažas lapas izzvejot. Tas nenācās viegli. Tās slīdēja nost un it kā bēga, un, kad pirmā bij ar mokām rokā, tad tā nebij vis lapa, bet zivs! Jods viņu zina, kas par zivi, bet zivs gan. Tāda tieva un gara, bez zvīņām, tā kā bijusi strīpaina, zaļš ar dzeltenu, bet noplukuši. Es paņēmu rokā un labi apskatīju. Es iemanījos un izvilku vēl dažas, vēl un vēl. Nu man to jau bija zālītē diezgan daudz. Es gribēju tās aiznest uz mājām, parādīt un paprasīt, kā viņas sauc; bet, kad pienāca laiks mājās dzīt, neatradu vairs nevienas zivs.
Taču galīgi beigtas tās bija! Es laikam balsī pats sev teicu. Bet tai pašā brīdī es par to nozušanu vairs nebrīnējos. Es atcerējos, ka vienu brīdi cūkas tur vien gar prodiņa malu mujās. Bez šaubām, viņas manu zvejojumu bija apēdušas.
Bez visas rādīšanas es tomēr dabūju zināt, ka tie bijuši spīgaiņi. Gadiem tie dzīvojuši un vairojušies, bet izgājušā ziema bijusi tik stipra, ledus un sniegs tik biezs, ka zivis noslāpušas. Nu vajadzēja gādāt, kur ņemt jaunu sēklu. Krusttēvs zināja stāstīt, ka Neretiņā kādreiz gadoties dukurā iemīt pa spīgainim, bet, lai zivis ieaudzētu, nepietika ar divām trim. Tur vajadzēja liela skaita.
BAJĀRU DREIMANIS
Mārai bija tikko deviņpadsmit gadu. Viņa negāja lauku darbos, bet tikai piepalīdzēja mātei saimniecībā, tamborēja un šo to izšuva. Kas viņas gultā bij par skaistu spilvenu! Balta, smalka drāna, un šinī galā ielaista tāda sloksne, kur uz sarkana pamata katrs oar lielu gabalu varēja lasīt glīti uztaruborētus vārdus: «Dusi saldi!» Un priekšauti viņai bija izrakstīti zili un sarkani šūtiem burtiem. Pavirši acis uzmetot, varēja domāt, ka tur tikai ieausta krāsaina svītra. Bet, kad labi apskatījās, tad skaistiem gotu burtiem bija divās rindās iešūts pantiņš:
«Tā dzīvot meitiņām kā baltām aitiņām, — Nenīsties, nebārties, neturēt ienaidiņa.»
Māra bij pat uztaisījusi saimnieku istabas logiem aizkarus, gluži kā kungu mājās. Tie bija no pavisam šķidras drānas, vietām ielocītiem kāsīšiem un pēdiņām. Kad atnāca kāda viešņa, tad Mārai bija gan ko rādīt. Viešņa vai acis izskatīja un nezināja, ka slavēt viņas čaklumu un tikumu.
«Vai tu maki arī aust?»
Ja kāds ar tādu jautājumu Māru domāja trāpīt vārīgā vietā, tad tāds vīlās. Māra arī šinī nozarē nebija nepraša. Viņa izcēla no skapja apakšas pāri ritumu. Te bija galdauti astoņās nītīs. Un te dvieļi sešās. Pašas vērti, pašas austi. Kas par skaistiem rakstiem! Tos viešņai vajadzēja noņemt. Un viņas sāka runāt par nītīs vēršanu un par pakāju uzsiešanu, par šķietiem un par lielajam un mazajam kaziņām. To varēja saprast vienigi tā darba cilvēks, ne es.
Bet Marai ar visiem šiem darbiem vēl nepietika. Viņa gribēja ari vērpt. Un par visam lietam — viņa gribēja, lai viņai būtu pašai savs ratiņš. Protams, viņa nesēdēs pie ratiņa caurus vakarus, linus, pakulas vai vilnu vērpdama. To izdarīja un izdaris ari uz priekšu par putraimu kulīti vai gaļas šmatānu vecas sievas, kas citādi vairs nespēja maizi nopelnīt. Viņa vērps tikai tad, ja būs kas sevišķi smalks vērpjams vai nejauši ievajadzēsies ko sašķeterēt. Galvenais bija savs ratiņš! Jo sievišķis bez ratiņa bija tas pats, kas vīrišķis bez sava cirvja.
Ratiņus parasti pirka tirgos. Tie nāca no Vidzemes, no Leišiem, no Vārenbrokas, kā kuru reizi. Bet pēdējā laikā draņķi dreimaņi nebrauca vairs uz tirgiem. Bija tik lepni palikuši, ka gribēja lūdzami. Un būtu jau ļautiņi arī lūgusies, bet dreimaņi vispār bija tik reti putni, ka pat nevarēja saklausīt, kur kāds dzīvotu. Beidzot saimnieks bija no kāda Maiņavu ruska, kas pa lielceļu dzina cūkas uz Rīgu, dabūjis zināt, ka Bajāru sādžā gan esot dreirnanis. Tur logā viņš redzējis iekārtas ratiņa spoles, sasietas buntītē. Jā, bet vai kāds zināja, kur tie Bajāri bija? Pa Maiņavu ceļu neviens no Valašiņu ļaudīm nebija braucis. Un te nu mana vecāmāte, kas visu zinaja un varēja, atkal no jauna pierādīja savas galvas vērtīgumu.
«Kas tad Bajārus nezina?» viņa nicīgi teica, noklausījusies saimnieku sarunu pie vakariņu galda. «Uz turieni jau pat, raug še, Jančuks var ceļu parādīt.»
Es saslējos. Kā tā? Es tādas Bajāru sādžas ne sapnī nebiju redzējis. Bet tad vecāmāte sāka stāstīt pamatīgāk, un nu izrādījās, ka es tiešām šo vietu zināju. Pērn vasara mēs Bajāru sādžai bijām cauri gājuši, iedami uz Rātišku staciju, kad braucām uz Dinaburgu. Tā bija tūlīt pirmā sādža aiz Būkleniekiem. Un Būklenieki bija vienīgās mājas aiz Buļu sila.
Otrā dienā Māra man vaicāja, vai es varētu parādīt uz Bajāriem ceļu. Es skaidri un gaiši atsacīju:
«Droši! Ja tikai tu zini līdz Buļiern.»
«Kas tad Bulus nezina?»
No Riekstiņiem es vēl labi atcerējos visu garo ceļu līdz pat Rātiškām. Mēs gājām taisni Vilīšu laipā pāri Salātei, garām Skruzāniem uz Damasāniem, tad cauri Darnasāniem uz Buļiem, no Buliem silā, mazliet pa kreisi un tā tālāk. Bet te, no šejienes, bij meklējams cits ceļš.
Pēc vairāk dienu spriedelēšanas, mēs tomēr tikām atlaisti un braucām. Es nezinu, kāpēc mēs braucām taisni lietus dienā, ko padarīja vēl nejaukāku stiprs vējš. Laikam gan tāpēc, ka puiši tad ar zirgiem nestrādāja. Māra turēja grožus. Pātagas mums nebija, jo saimnieks teica, ka dūkanajam tās nevajagot. Lai tikai drusku pavelkot grožus, un viņš ejot kā deviņais. Bet dūkanais mums nemaz negāja kā deviņais. Varbūt tāpēc, ka Māra strādāja ar grožiem bez apstājas, kā stāvos iesēdusies, dūkanais nereti apstājās, laikam domādams, ka tiek turēts. Drīz viņš kļuva pat tik gudrs, ka šad un tad pagrieza galvu atpakaļ un, redzēdams ratos lielā lakatā ievīstītu sievietes galvu, apstājās, un nebija vairs izkustināms no vietas, sevišķi, ja brauca vai nāca kāds pretim. Neko nelīdzēja, Brūveru ganībās man vajadzēja kāpt laukā un nogriezt vicu.