To sajūtu, kad uzliku paša pīto — kaut gan vēl cita šūto — cepuri galvā, es nemaz nespēju aprakstīt. Krūtīs kaut kas tā kutināja uz smiešanos kā dažreiz, gluži mazam esot, kad pēc nomazgāšanas māte vilka mugurā tīru, mīksti sakultu krekliņu.
Tā kā Upmaļa Janks cepuri šuva manu acu priekšā, tad es labi zināju, kā tas jādara, un otro šuvu pats Bet trešo jau ar pilnu pārliecību, ka izdosies. Un šo trešo es nopinu Ķieģelrnanim, kad viņš bij gatavs par to dot piecpadsmit kapeikas.
Es prasīju Jurkam, vai arī viņš nevēlētos tādu vieglu cepurīti vasarai. Jurks tomēr domāja, ka viss, ko pats taisa, nav tik labs kā pirkts. — Vai kāds varēja uztaisīt kārtīgu zābaku vai uzšūt kaut vesti? Priekš tā bija skroderi un kurpnieki.
«Bet zeķes?» es mēģināju viņu pārliecināt. «Vai tās tev neada vecāmāte?»
Nekā. Jurka palika pie sava pat tad, kad biju pateicis, ka negribu ne naudas, ne cita kā, ka nopīšu tāpat, pa draugam.
«Kad visi sāks paši cepures taisīt, tad Abba tētīts nomirs badā,» viņš atjokoja.
Abbe bija žīdiņš, cepurnieks Sulainiškās, tepat piekalnē pie Neretiņas tilta.
KĀ ES MĀKU, TĀ ES MAUNU
Kad Jurģos Jurks man rādīja mūdāšanās vietu, es vairāk domāju par lielo akmeni, kas te atstājis tik dziļu dobi un pats tagad guļ istabas pamatos, nekā par peldēšanos. Arī par to es domāju, ka man pērn tika ieteikts iet ik dienas upē, lai nodzītu kašķi. Par mūdāšanos man nebija nekādas īstas sajēgas, jo to pavāļošanos pa Salātes peļķi, ko tikām kādreiz piekopuši, no Valašiņām aizskrējuši, nevarēja nemaz pieminēt. Iešana upē man bija likusies kā zāles pret slimību, un zāles bija gandrīz vienmēr rūgtas, katrā ziņā pretīgas.
Bet nule, vasaras vidū, kad dažreiz bij tik karsts, ka aizvēja piesaulē dunduru sanēšana izlikās kā svelmes trīcēšana, mūdāšanās bija vairāk nekā malks tikko no aka3 izvilkta ūdens. Upē iegājušu, tevi apņēma tik tīkams vēsums, ka tu, pašam neapzinoties, stiepies peldus un rāpoji, ar kājām kuldams ūdeni tik stipri, ka baltas šļakatas bira pašam uz muguras un patīkami kutināja. Mūdāšanās bija tīkama lieta.
Mūdāšanās vieta mums bij kopīga ar Pulpjiem, un karstos dienavidos nereti piešķīda pilna upe ar mūsu un viņu cilvēkiem. Mēs rēcām, kliedzām un klaigājām, rausdami cits citam ūdeni acīs. Pat lielie kļuva par puikām, aizmirsa visus dienas grūtumus un nepatikšanas, ko sagādāja smagie darbi. Saimnieki pameta līdz ar drēbēm uz krasta savu saimnieka pašapziņu un ar cieņu noskatījās zēnos, kas labāk mācēja maut par viņiem.
Lielie iekrita upē tikai reizi dienā, parasti tūlīt pēc pārnākšanas no lauka. Paēduši viņi stiepās kaut kur sētmalē vai zem kokiem zālītē, apsedzās ar svārkiem, uzlika cepuri uz acīm un gulēja dienavidu. Tad mums bija pilna vaļa ņemties pa upi vieniem pašiem, un ne visas reizes mēs spējām to vien turēt prātā, ka nedrīkst klaigāt, lai gulētājus netraucētu.
Māte mani dažu labu reizi mudināja, palīdzēdama sakapāt lapas, lai eju arī es diendusā, bet es aizbildinājos, ka man pēc tam tikpat grūti uzcelties kā no rīta, ka negribu tās mokas divreiz dienā ciest, un negāju. Patiesībā tā tas arī bija. Un kā tu varēji gulēt, dzirdēdams Pulpju krastā krievisku aicinājumu:
«Poiģam pļāvāt! Poiģam pļāvāt!»
Tur jau nomirušam vajadzēja celties augšā. Lai es biju noņēmies gulēt, galva pati cēlās, un es redzēju, ka visi Pulpju zēni skrēja no stāvā krasta lejā, rokas plivinādami kā putni spārnus, un visi sauca vienus un tos pašus vārdus, tikai visvisādās noskaņās. Tad ari es trūkos kājās un tāpat lidus laidos uz peldu vietu pa savu krastu, saukdams pretim:
«Poiģam pļāvāt!»
Tad izlīda caur dārza žogu arī Jurks. Un, kur gadījies, kur ne, tāpat ieradās cūku Jančuks. Tas tagad nebij vairs tāds vārgulis kā pavasarī, bet brangi atkopies.
«Poiģam pļāvāt» bija mūsu mudinājuma sauciens, un, kad tas atskanēja, vajadzēja laisties uz dobīti, nekur citur.
Sākumā es nemācēju peldēt un arī sevišķi necentos iemācīties. Man pietika ar to, ka ikreiz krietni noberžos ar ūdenszālēm un tad noskalojos, rāpodams pa tādu vietu, kur ar rokām varēja sniegt dibenu. Kam man vajadzēja iet tādā dzijumā, kur nevarēju durēt? Dažreiz gan iezagās prātā tāda kā skaudība, kā nicība pašam pret sevi, kad Pulpju zēnu pats mazākais brājuks, kuram nebija vēl pilni desmit gadi, droši laidās pāri dobītei un lielākie nereti aizbrida līdz stūra atorarn un izrādīja tur savu drošsirdību un māku maut, mani nosaukdami par bābu, kad es nebridu dziļāk par jostas vietu.
Bet tad Pulpjos kādreiz gulēja nakti Apkis, lakatu un parķu žīds. Un Apkis vakarā, pēc saules norietēšanas, bija nonācis zēniem līdz izpeldēties. Es savā malā stāvēju ar grābekli, gaidīdams lēzenajā smiltājā vēžus, kuri, krēslai metoties, nāca pie pašas malas. Es redzēju un dzirdēju, ko viņi tur mūdādamies runāja un darīja.
Apkis bija krievos bijis un tur iemācījies labi maut, ne tikai uz krūtīm, bet arī augšpēdu. Nu viņš mācīja peldēt augšpēdu Pulpju zēnus, teikdams, ka tā esot daudz vieglāk turēties uz ūdens. Vajagot tikai droši gulties un raudzīt galvu nesliet augšā, bet gan iegremdēt ūdenī pāri ausīm, lai paliek tikai deguns uz ūdens. Sliet zodu gaisā, kā kad stāvēdams skatītos mākoņos, izstiept kājas, rokas gar sāniem, vēderu izriezt, un tad tu negrimsti gandrīz bez kustēšanās. Bet, kad drusku pajakarē ar rokām un kājām, tad iet uz priekšu kā traks.
Apkis lika skatīties, kā to dara. Arī es pametu vēžu ķeršanu un skatījos. Un patiesi, viņš šļūca tik viegli pa ūdens virsu kā laiviņa. Bārzdu uzslējis kā slotu, viņš tikai mazliet kustināja plaukstas gar gurniem, kā zivs spuras, abet gāja uz priekšu, ka prieks redzēt. Varēja maut arī citādāk. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un kustināja tikai kājas. Un atkal viņam gāja uz priekšu, ka mirdzēja vien.