Kad mēs par daudz sākām smieties un dažādi izteikties, Miks atkal sadusmojās un, briedams malā, noteica, atpakaļ neskatīdamies:
«Kā es māku, tā es maunu!»
Šis teikums mums palika par sakāmvārdu, ne vien Šausmānos un Pulpjos. Ziemā tas pārcēlās uz skolu un no skolas izplatījās pa visu pagastu. Nu to lietoja ne vairs bērni, bet lieli cilvēki, puisieši kā meitieši. Ja kādam neveicās rudzu pļaušana, citi noskatījušies teica: «Kā es māku, tā es maunu.» Nejēdza kāda meita roku darbus, citas smīnēdams nonicināja. «Kā es māku, tā es maunu!» Un varbūt vēl šodien kāds vecs neretietis, vērodams kolhoza neveiksmes, pie sevis norūc:
«Kā es māku, tā es maunu!» — kā citreiz Berģišu Miks teicis.
TĀLAJĀS PĻAVĀS
Šausmānu pļavas aizstiepās vienā laidā no lielā grāvja līdz Rožu kalniem. Tas bija milzīgs zemes gabals ar divām dāržinēm uz tā. Kad sākās siena pļauja, puisieši parasti pārvācās turpu ar visiem zirgiem un orēm, uz vairākām dienām un naktīm. Meitieši turpretim ik vakara steidzās uz mājām apkopt lopus un otrā rītā nāca uz pļavām ar siltām brokastīm.
Pastāvot jaukam laikam, siena kaltēšana veicās. Tā kā vairāk te bij purva zāle nekā āriska, tad rīta pļāvumu tūlīt pēc brokasta meitieši izārdīja, vālas, kur tās bija biezākas, ar grābekļa kātu mazliet pasvaidot; bet vakara cēlienā kasa jau kopā un sakrāva nelielās, cietās gubiņās, lai pa nakti iztvīkst. Otrā rītā gubas tika izplāninātas apgabalos. Apgabaļus ik pa divas vai trīs stundas apkapāja, ar grābekļa zobiņiem apgriežot apakšējo sienu, kas bija zaļš un valgs, uz virsu, bet augšējo kārtu, kas jau čaukstēja, paveļot apakšā. Ieva, Vainauckiene un mana māte, visas trīs gaiši ģērbušās, baltiem priekšautiem, baltiem lakatiņiem, grābekļu kātiem saulē laistoties, gāja rindiņā cauri apgabalim, tad apsviedās kā dejā un gāja atkal atpakaļ līdz otrai malai. Tā rokas dabūja atpūsties; jo viss smagums bija arvien jānes vilcējai rokai. Tā kaltētu sienu trešajā dienā uz vakaru varēja jau bāzt un būt pilnīgi drošs, ka tas neaizdegsies.
Pļavu sāka pļaut no šī gala, lai ātrāk tiktu virsū ar govīm. Jo ganības bija nograuztas līdz ar zemi. Zināms, tikko nopļautā pļava nedeva vairāk, kur izkapts bija pāri gājusi; bet p|avā bija daudzas vietas, ko vajadzēja pamest koku un krūmu dēļ. Arī pavālas vietvietām bij tik garas palikušas, ka varēja govs ar mēli aizķert. Un, kur ar izkapti nemaz nebij varēts piekļūt, tur ziedēja zilgalvītes, vistu kājas, kazu pogas un stīdzēja visvisādas tnēlras. Aitas steidzīgi knibināja, ko tās par labu atrada. Govis bāza ragotās galvas koku zaros, ka ņīkšēja vien, līda biezokņos un plūca visu nost, kas bija ēdams. Un te man pie lopiem pašā pirmajā dienā notika liela nelaime.
Mazā, ar grīsli aizaugušā purviņā, ne lielākā kā labs sētsvids, kur lopi, zāles meklēdami, bija iebriduši, piepeši otrās vasaras tele 2ebra, skaista gotiņa, nelabi iebļāvās un saslējās stāvus. Es atrados turpat netālu un skaidri redzēju, ka tas notika pie ciņaina elkšņu krūma. Vairāk ari neko. Bet pēc neilga laika es vēroju, ka gočai galva stipri sapampusi. Čūska! — es ar šermuļiem minēju. Un vēl es domāju, — cik atkal labi, ka cilvēki tuvumā. Ko es tagad viens iesāktu? Vai lai dzītos uz olnīcas galu, vairāk kā versti, un kliegtu, kā piesacīts?
Es skrēju uz strādniekiem. Saimnieks ar Vainaucku tūlīt steidzās man līdz.
Protams, ka tas bija čūskas kodums. Labajā vaigā zem acs bij skaidri redzama maza rēta. Vainauckis pavērsa teles galvu tā, ka slimā puse nāca uz augšu. Es piepalīdzēju turēt. Bet siailmnieks izrāva pīpes galviņu no švandozes un izlēja uz vainas visus sviedrus, kas tur bija sakrājušies.
Tele palaista, galvu purinādama, aizdelverēja kā neredzīga, dažus soļus tālāk un palika, kājas izplētuši, stāvot.
«Ja līdzēs, tad līdzēs,» saimnieks aiziedams Vainauckam teica, «ja ne, nosprāgs, jo galva ir vārīga vieta.»
«Ka brandavins ģeld, to skaidri zinu; bet par šito sutru negalvoju,» Vainauckis atbildēja.
Tik vienkārši viņi ņēma to lietu. Bet man jau apbira asaras, iedomājoties vien, ka Zebrītei būtu jānobeidzas.
Nekas jaunāks tomēr nenotika. Galva gan sapampa kā spainis, un tele nelika muti pie zemes līdz pat vakaram, vilkās tomēr citiem lopiem līdz, kad laidos uz māju pusi.
Vakarā mani saimniece, protams, izsunīja tiku tikām par to, ka neuzmanu lopus, bet tas man nesāpēja nemaz, jo es sevī tikai domāju to vienu: cik muļķis gan var būt tāds sievišķis, pie tam vēl saimniece. Tad jau varēja, piemēram, Pontāgu saimnieku vainot par to, ka pērkons toreiz viņa tīrumā nospēra divus cilvēkus.
Ak jau! Nevienam gotiņas liktenis tā nerūpēja kā man. Vēl pirms gulēt iešanas lielā tumsā es aizskrēju uz kūti, lai viņu apraudzītu. Un ko domājat — viņa paņēma maizes garoziņu un apēda!
# # #
Pļavās, kamēr vēl tur tika strādāts pie siena, virzoties arvien vairāk uz viņu galu, atgadījās šis un tas priekš manis pavisam kas jauns. Tā es te redzēju pirmo čūsku savā mūžā. Redzēju viņu peldam pa ūdens virsu. Galvu pacēlusi, viņa meta ātrus līkumus, raiba kā rakstaina paķele, pelēks ar melnu. Bija laikam sildījusies saulītē uz siena vālas pagalam slapjā vietā, kur neviens nevarēja domāt. Ieva bij trīs reizes nospļāvusies un atlēkusi lielu gabalu nost, to ieraudzījusi.
«Nudien, jāaun kājas!» mana māte teica. «Cik tur trūka, kad būtu tāpat iecirtuši kā tur tai telei.»
Visiem mums bija basas kājas, kā jau kad jābradā pa purviem. Pļāvējiem tad neko, jo tiem pa priekšu gāja izkapts; bet meitieši norunāja, ka rītu nāks labāk apautām kājām un vilnas zeķēm. Te tev nu bija! Es visu laiku priecājos, ka, pļavām vaļā nākot, varēšu pa līdzenu vietu .kraidīt basām. Būtu atkritusi aušana, un ari pastalas aiztaupītos. Kopš notikuma ar Zebrīti jau es baiļojos, bet tagad, kur čūsku biju pats savām acīm redzējis, — nē, nē! Ritu arī man būs atkal kājas apautas. Taču bij pavisam otrādi. Tur, kur manī brīdināja nesēdēt uz ciņa, es nebiju visu pavasara cēlienu ne ķirzakas redzējis, un te tās varbūt ložņāja bez skaita.