Otrs jaunums priekš manis bija ja ne gluži tīkams, tad tomēr nekaitīgs. Es redzēju putnu, ko sen biju kārojis redzēt, — griezi. Cik reižu nebiju zadzies klusītēm klāt, kad tuvumā dzirdēju viņu griežam. Nekā! Tepat bij, te uzreiz sāka tērškēt pavisam otrā pusē. Ne spārnos cēlās, ne varēja redzēt zāli kustam. Iekrita kā akā. — Bet te nu Vainauckis bij vienu sapļāvis, taisnību sakot, galvu nopļāvis.
Nu nekā, putnēns strazda lielumā, tāpat strazda spalvā un rakstā. Bet kas par rīkli!
Kronis visam tomēr bija zaķis, liels, pilnīgi pieaudzis zaķis, ko tāpat redzēju pirmo reizi tik tuvu.
Tas notika labi vēlāk, kad visas pļavas jau bij vajā un kad es labprāt ar lopiem uzturējos viņā pašā galā, kur ganīja savas govis arī Upelnieka Pēteris. Tad mēs šo to runājām par skolu, par viņa lielo brāli un māsām. Aizņēmām bieži arī Āriņas, kur es pērn dzīvoju; jo Māruks, mana bijušā saimniece, taču bija viņa vecākā māsa. Pētera tēvs, vecais Upelnieks, gulēja slims jau kopš pavasara.
Tā mēs reiz ejam uz maniem lopiem, izstaigājušies pa viņu lauka malu. Arī Pētera govis ēd manā daļā, bet atnostāk. Medors iet mums dažus sojus pa priekšu. Mums pa labi ir liels kārklu krūms. Jau mēs esam kārklu krūmam garām, kad uzreiz suns kā apdomājies sitas atpakaļ un ar vienu lēcienu pazūd kārklu krūmā.
«Viņam ir degunā kas iesities,» es saku.
Mēs vēl neesam par lāgu attapušies, kad mans Medors izvelk no krūma zaķi, gandrīz tik pat lielu kā pats. Nu es to sagrābju aiz garajām ausīm un paceļu gaisā.
«Beigts!» Pēteris gavilē. «Vo, kur būtu manam tēvam priša gaļa!»
Es pacilāju zaķi un atradu, ka tas ļoti smags. Tad pacilāja arī Pēteris. Tad mēs to nolikām pie zemes, apsēdāmies un sākām runāt, ko nu ar lomu lai dara.
«Tu tak viņu nestiepsi uz mājām?» Pēteris it kā vaicāja.
«Ko tad citu?» es tāpat atvaicāju, bet tad es drusku padomāju un sacīju: «Tomēr nē! Nebūtu diez cik gudri, ja es viņu nestu uz mājām. Visi prasīs, — kur ņēmi, kā noķēri, un, kad teikšu, ka norēja Medors, tad skaidrs, ka saimniece paņems, izceps un saimnieks ar Jurku apēdīs savā galā. Ja es ko dabūšu, tad tikai kauliņus apskribināt.»
«Es jau tūlīt tā domāju,» Pēteris mani pārtrauca. «Vai tad nebūtu labāk, kad tu zaķi atdotu man? Ne jau es pats kāroju, bet, raug, tēvs nedrīkst sālītu gaļu ēst. Cūkas jau pagalam ne. Un ne vienu reizi vien ir teicis, ka sirds tīri slāba paliekot ar to pienu vien.»
«Labi,» es teicu. «Ņem viņu! Mēs esam skolā draugi bijuši. Un tava māsa man bij laba saimniece. Ja tas tavam tēvam nāktu par labu, tad jau būtu briesmīgi brangi.»
Mēs sagriezām lopus vienuviet, tā ka es tos varēju uz brīdi droši atstāt, un steigšus mēs devāmies uz Upelnieku istabiņu. Arī Medors, pa reizai pasliedamies un zaķi apostīdams.
Vecais Upelnieks patiešām gulēja un bija bāls, saules ilgāku laiku neapspīdēts. Māte pašulaik sēdēja pie loga
un kaut ko lāpīja vai šuva, kā jau sievieši to allaž darīt mēdz.
«Redziet, kas te par kukaini,» Pēteris rādīja uz mani ar pirkstu; bet viņš domāja zaķi.
Ar tiem satraukumiem es biju aizmirsis padot labu dienu, un nevienam tā tagad arī nebija vajadzīga, jo visa uzmanība tika pievērsta zaķam. Slimnieks pacēlās sēdus. Pēteris pienesa zaķi klāt. Tēvs, to pret spalvu paglaudījis, teica:
«Cik es tādus savā mūžā neesmu nošāvis un žīdam atdevis par trīsdesmit kapeikām! Tagad pats par to naudu pirktu.»
Pienāca arī māte, un Pēteris lielīgi sacīja:
«Tad ņem viņu, mem, un izcep tētukam, ar sviestu. Raug še, Sudrabiņa Medors noķēra, un mēs norunājām, ka nesīsim slimniekam.»
Nule tikai abi vecie mani tuvāk apskatīja un pazina, jo pērn taču tikām vairākas reizes redzējušies. Pēteris, pateicis savu sakāmo, bija tik priecīgs, ka vaigu bedrītes, kādas viņam bija gluži kā meitenei, ieliecās vēl dziļākas un acis spulgoja. Arī māte un tēvs bija priecīgi un es ne mazāk; jo cerēju uz tām trīsdesmit kapeikām. Naudas man nebija nemaz, un Upelniekam, bagātā Saukajāņa brāļam, tās netrūka.
«Tad nu man jāskrien uz lopiem!» es, kā mudinādams norēķināties, teicu; bet nauda nenāca, un, kad jau tīri tā kā ardievas bij pateiktas, tad arī paklanījos un gāju.
Te mani prieki vējā, — es, viens pats iedams, domāju; jo Pēteris palika mājās. Ne nu zaķa, ne naudas! Pat palielīties sadzinis nedrīkstēšu. Paša māte nosauks par muļķi, ka atdevis tādu mantu svešiem cilvēkiem, pie tam nekādiem nabagiem, bet turīgiem.
Es tomēr biju raizējies par agru. Drīz Upelnieka
Pēteris bij klāt ar baltā drēbītē ietītu lielu šmatānu sālīta un izkaltēta cūkas taukuma.
Gaļas gabals aizņēma vai puskulītes, un tomēr es to vakarā varēju mātei nodot, nevienam nemanot, tikai klusām padurnot, ka to dabūju no pērnās saimnieces mātes par zaķi, ko Medors noķēra. Par to nu priecājās arī māte. Viņa teica, aizsainīša galu vaļā pataisījusi un paskatījusies:
«Re, kur laime! Te tev būs rudenī ko cibiņā likt, kamēr nokausim savu vepruku.»
RUDENS KLĀT
Pavisam nemanot pienāca laiks, kad es sāku skaitīt dienas, cik to vēl atlicis līdz skolai, kas sākās noteikti piecpadsmitajā oktobri, ja šis datums neiekrita sestdienā vai svētdienā.
Lopu ganam rudens nozīmēja lielu brīvību, jo viņam tad piederēja pļavas, ganības un lauki. Jāsargā bij tikai jaunie rudzi, kas sadīga sarkani kā asinis, tad pamazām kļuva rudi, līdz sazaļoja kā dzīpars, viss lauks vienā gabalā. — Es laidos, kur nodomājis jeb arī padevos govju izvēlei. Nu vairs lopi netika dzīti pa garo ganuceļu uz ganībām, nu tos izlaida tepat aiz kūtīm, no kurienes bij vaļā visi ceļi, kā tikt tālāk. Te es klaigāju augšas līcī, te jau biju piekrastē, Vilpatānu pusē, te aiz Priežu kalniņa; līdz atdūros pļavas viņā pašā galā pie Bitenieku istabiņas. Jo tas nu gan ir jāsaka, ka rudeņos govis brīnum kājīgas, laikam paredzēdamas drīzo cietumu tumšajā kūtī.