Pusdienā vairs netika slaukts, tāpēc lopus mājās nedzina. Dienas bija sarāvušās, naktis izstiepušās, ganu vairs nemocīja miegs. Tad es, tā pārstaigādams visu Sausmānu platību, varēju nodoties visādām pārdomām. Es domās daudz ko pārdzīvoju otru un trešu reizi, Jaunākos un jaukākos brīžus pat vairākkārt. Es domāju arī par nākotni. Kas zina, vai nākamvasar man te būs jāgana?
Patiesībā Šausmānos nebija slikti. Saimnieks, kaut no paskata un izturēšanās iedvesa bailes, nekad man nebij īsti uzbrucis, ne sitis, ne bāris. Nebūtu viņam tikai tā dzeršanas liga bijusi. Saimniece, kaut dažreiz šā vai tā, arī nebija slikta. Taisni tad, kad bija mani sadrāvējusi, viņa ielika cibiņā uz puses lielāku sviesta pikuci. To es drīz ielāgoju un priecājos par katru viņas bārienu. Ar Jurku mēs iztikām pavisam bez naida.
Māte man pavasarī tika teikusi, kad es rādīju tulznainās delnas un teicu, ka tas no rakšanas, — redzēšot gan, kad nākšot āboļi gatavi, vai es par savām tulznām dabūšot kādu sasu?
Es dabūju āboļus, es dabūju ķiršus saēsties ik dienas tā, ka trīsreiz atraugājos. Tā bija zīme, ka pietiek. — Ābolus es ne tikai, dārzā ieskrējis, varēju liasīt un ēst, cik patikās, arvien, kad dzinu laukā, iznāca saimniece ar nesienam saņemtu priekšautu, kurā gulēja cibiņa, maize un āboļi.
Salaidušies kopā ar Upmaļa Janku, lai lieli puiši, mēs piekopām pagalam bērnišķīgu rotaļu. Mēs nogriezām zarotu elksni, notaisījām asu galu, lai var kaut kurā vietā iespraust zemē, un nesājām to visur līdz. Mums bija līkstis, krietni atsperīgi stopi un bultas pēc mežoņu parauga. — Mēs šāvām tik augstu gaisā, ka augšā tikušu bultu nemaz vairs nevarēja saredzēt. — Berģu Jankam tāpat kulītē bij āboļi kā man, gan sarkani, gan medus dzelteni. Mēs nosmailējām elksnim visus zaru galus un sadūrām uz tiem āboļus, tā ka elksnis nu bij tīrā ābelīte. Nereti mūsu augļu koks nesa trīsdesmit, pat četrudesmit āboļus. To iestādījuši, mēs atmetām tikpat daudz soļu, cik kokā augļu, un šāvām. Kādu. kurš āboli nošāva, tas tam piederēja un tika uz vietas apēsts.
Kamēr ābele bij pilna, nošaut augļus nenācās grūti; bet vēlāk, kaut gan ar katru notriektu āboli nācām soli tuvāk, bultas garām vien skrēja. Jo nu jau bija jānotēmē, tikpat kā kad kādu putniņu gribēji nošaut.
Tā bija īsti sportiska izprieca ar uz vietas iegūtām godalgām. Pats par sevi protams, ka mēs ēdām tikai gardākos ābolus un tādus, kuriem sēklas jau bij brūnas. Sasus vai cirmeņu izēstos dabūja govis.
Cik ganīšana iznāca tālajās pļavās, tik dagāju pie kārklu krūma, kurā Medors vasarā noķēra zaķi. Man likās, ka tas ir krūms, taisni zaķiem radīts; bet nekad tur netika neviens vairs sastapts. Arī Medors vietu atcerējās un ielīdis izsukstīja visu krūmu.
Pūriņam, kur čūska telei iecirta, man vienmēr bija drusku baist tuvoties. Tas arī nebij vajadzīgs, jo govis nebrida vairs grīsli plūkt, nu viņām bij visur diezgan zāles labu labās.
Dzērves tagad Štulvī ērģelēja pavisam citādāk nekā pavasarī. Nu tur skanēja daudzas balsis, vecas un jaunas, gatavodamās lielajam lidojienam. Droši vien tur bija daudzi pērkļi izperēti. Varbūt no šī sūnakļa vien iznāca vesela virve debesīs, ar ko kādā jaukā dienā cilvēkiem acis pamielot.
Bieži tagad lija lietus. Auksts, vēja dzenāts lietus. Ziemelis pūta cauri divējām biksēm, un zem svārkiem pavilktais kamzolis bija kā nebijis. Es salu tā, ka vajadzēja turēt zobus cieši sakostus, citādi tie klabēja. Tad es ņēmu līdz mātes veco lietussargu, kam ribas bij no niedrām un resns bērza koka kāts. Šis daiks stipri aizturēja vēju, ja arī lietus šur tur sita cauri. Vismaz augšgals man palika mazliet sausāks. Un, kad apsēdos uz ežmaļa vai kādas krūts, tad tikai zemes vēsums saldēja, citādi bij labi, tik labi, ka varēja pat paklusām dudināt kādu no tām dziesmām, kas bij uz balsīm mācītas.
Par to neaizmirstami skaistas bija saulainās dienas. Gari izstiepušies mākonīši, ne sārti, ne īsti balti, ne mēļi, visu cauru dienu gulēja apvāršņa malā un tikai reti kāds aizgāja saulei priekšā, reizā vēju it kā pamodinādams. Ar zirnekļu tīkliem, kas, vieglas ziemeļvēsmas nesti, laidās pa gaisu, drīz piestaipījās visi rugāji kā ar sirmiem matiem. Tie bij visdrošākie rudens vēstneši.
Pa garo vasaru daudz kas bija noticis. Miljoni sīku radību bij dzimuši, mūžu nodzīvojuši un pazuduši bez vēsts. Pīles dīķī bija izaugušas no pūkainiem kamolīšiem par grezniem putniem. Pērnās teles jau meklējās, lai tiktu slaucamas. Viss veidojās un tapa, lai kādreiz sasniegtu savu rudeni un ziemu.
Pieaugušie cilvēki gan likās uz vietas stāvam, bet ari viņos notika tikko manāmas pārmaiņas. Mēs, augošie, bijām brangi pastiepušies. Kad nu piestājām pie pavasarī iegrieztajiem robiem durvju stenderē, tad ne vien es, bet arī Vainaucka bērni un cūku Jančuks bijām pastiepušies par veselu collu garāki, Krišiņš pat par pusotra.
Pie sevis es vislabāk augšanu varēju vērot no drēbēm. Kad saģērbos uz skolu iet, tad pērnajam svārkam bija piedurknes tā sarāvušās, ka jaunā krekla aproces stāvēja lielu gabalu tām pāri. Un bikšu kājas bija kļuvušas tik īsas, ka brīnums.
ŠAUSMĀNOS OTRAIS GADS
.