SAIMNIEKS TIEK APRUNĀTS
Cik saimniece bij visā visumā klusa un laipnīga, tik viņas māte pļāpīga un špetna. Ko špetna, — pie mazākā aizpiģinājuma viņa pārvērtās lapseņu midzenī! Nevajadzēja pat aizpiģināt. Viņa uzbruka ar pagalam netīriem vārdiem cilvēkiem, kuri viņai nemaz nepiedūrās, pat gribēja ar viņu labi būt. Neviens jau par viņas tenkām nelikās daudz zinis, tomēr viņas pastāvīgā ņurdēšana tur kaktā nevienam nepatika. Reiz viņa bija sarūdinājusi manu māti tā, ka tā raudāja vēl vakarā, kad bijām apgulušies.
«Kam tu raudi?» es vaicāju.
«Tāpat», māte atteica un aplika man roku. «Guli, tev rītā agri jāceļas.»
Bet, kad tā, man miegs nebija ne prātā. Par neko, ja pat par niekiem taču liels cilvēks neraudās. Es pieglaudos mātei, jo viņa bija vienīgā pasaulē, ko es no visas sirds mīlēju. Tad māte mani pieņēma vēl ciešāk un teica:
«Kad es būtu šāda vai tāda, es sen varēju apprecēties. Pat ar turīgu saimnieku. Tas pats Sauka Skosa, kad pati nomira, gribēja lai nāku pie viņa. Es atteicu, ka gribu dzīvot viena, lai manam zēnam nav jāiet krievos.»
Māte sāka pavisam dzirdami šņukstēt. Es jutu, ka citi gulētāji trušņājās, un mierināju viņu.
«Laikam vecā saimniece tevi aiztikusi. Vai tev jāklausās, ko tāda tērkšine muld? Neraudi! Un guli! Arī tev agri jāceļas. Mēs neļaujam citiem mierīgi gulēt.»
«Es neraudāšu. Bet, kad sirds sāp, tad nevar novaldīties. — Viņa man liek aizsiet baltā lupatiņā, ka es tevi lutinādama izaudzēšot par nelieti. Kāda tad tā lutināšana? — Ka es nepataisot tev vietu uz sola, kā visi gani guļot, bet pieņemot gultā pie sevis, tik lielu zēnu. Bībelē stāvot rakstīts, ka nolādēta tā māte, kas guļot ar savu dēlu. Es teicu, ka mums tikai vienas gultas drēbes, bet viņa ieģiežas, ka tāds vīrs varot izstiepties uz maišuka un ar svārķēļiem apsasegt…»
«Kam tev klausīties, ko viņa melš,» es devu padomu, bet māte atteica:
«Vai tad es klausos? Bet ausis man ir plānas, un es vērpdama dzirdu visu, ko viņa tur pie loga lāpīdamās pļāpā. Vai lai es ar savu ratiņu sēžu olnīcā? Kad mēs tā esam istabā divas vien, viņa runā vienā runāšanā, ziņa vai neziņa. Un tas, ko viņa par mums teic, ir tīrais nieks pret to, ko viņa stāsta par saimnieku. — Bet gulēsim. Es vairs neraudāšu. Nebēdājies arī tu! Tu tak nebūsi nelietis. Tu būsi krietns puisis. Vai ne?»
«Manis dēļ tev gan nekad nebūs jākaunas,» es atteicu.
Tad mēs gulējām. Logi jau bij pilnīgi satumsuši. Brīdi vēl es dzirdēju pa vaļā pamesto atveramo rūti raupjas skaņas no āra, tad ielaidos miegā ar pēdējo skaidro domu: grieze griež.
* *
Kādreiz, kad man bija mājdiena, mēs ar māti sēdējām klētiņā un strādājām. Tad es uzstāju, lai viņa pastāsta, ko dzirdējusi no saimnieces mātes par saimnieku.
Man bija pielīgts algā divi pāri pastalu. Es biju saņēmis ādu un apņēmies pats pastalas uztaisīt. Auklas man jau bija novītas. Nu es sēdēju uz lādes, dēlīti klēpī, un badīju ar kaltiņu osas. Krietni izmērcētā govs āda tikai nogurkstēja, kad asāis rīks tai izskrēja cauri un ar tikko sadzirdamu knikši atdūrās pret koka pamatu. Māte lāpīja manas vilnānās bikses, ko es vējainās dienās mēdzu uzraut kājā, un kurām ceļgali un dibens neticami ātri izvalkājās.
«Bet tu tikai nepļuški tālāk!» māte mani nozvērināja un tad stāstīja.
Manā tagadējā atstāstījumā gan nebūs viss vārds vārdā pateikts, ko toreiz dzirdēju, bet saņemts īsumā. So un to es atstāju pavisam neminētu, jo tas jau izgrozīts visvisādi pa simtiem stāstiem līdz apnikumam. Par nolaistām mājām, par precībām bez mīlestības, jo jāizpērk bērniem tēvu grēki. Tā tas bija noticis arī Sausmānos. Saimniece no saimnieka pirmajā laikā bēgtin bēgusi, un Jurks viņiem piedzimis trīs gadi pēc laulībām.
Nebijis jau slikts cilvēks šis saimnieks, tikai briesmīgi ātrs un, kad iedzēries saskaities, tad palicis gluži bez sirds. Tai laikā, kad nesaticība bijusi pāri abu galvām, saimniece reiz meklējusi gala atorā; bet saimnieks ar visu, kas viņa, — ar diviem zirgiem un visu citu, bija pārvācies atpakaļ uz Krivickiem. Divas reizes viņš to mēģinājis darīt, bet Krivickis, viņa vecākais brālis, abas reizes pierunācis griezties atpakaļ. Braucis pats līdz un samierinājis, otro reizi pat ar mācītāja palīdzību.
Atgriezies Sausmānos bija gan, bet nu vedis īstu krogabrāļa dzīvi. Gaišu prātu cilvēks, kāds bijis, viņš ticis ievēlēts par pagasta magazines pārzini, un ik ceturtdienas viņam vajadzējis būt tur izdot labību pret birkiem un saņemt atbērumus.
Magazines ēka, kā visiem zināms, atradās turpat pie muižas kroga, tikai lielceļš starpā. Un, kad magazines stundas bija garām, saimnieks nebrauca vis tūlīt uz mājām, bet palika pie Motka iedzert čarku. Carka pa čarkai, kamēr viss krogs sāka līgoties un dzērājs nezināja vairs, ko dara. Viņš sāka ķerstīties ap sieviešiem.
Tā dažu labu ceturtdienas vakaru.
Rudenī reiz Neretas muižas krogā bija gulējuši sveši čigāņi, un Sausmāns bija nagus piedūris vienai viņu sievai vai meitai. Tad Motka māte teikusi:
«Š:ausmān, nudie, broc uz māje, — ka tev naet slikte!»
Bet Sausmāns teicis:
«Tu domā, ka viņi man zirgu nozags? Manu ķēvi man neviens neaizbrauks. Tā ir uzticīgāka par pielaulātu sievu Tā čigānu ātrāk pašu atraus no Šausmāniem, nekā viņš to iebrauks Leišos.»
«Sausmān, — as tev nadūs vaira ni glāze ale,» nu arī Motkis teicis un aizlaidis bufetes redeli cieti.
Saimnieks lādēdamies izgājis stadulā, kur viņu sagrābuši divi čigāņi un vispirms aizbāzuši muti ar stirājiem. Tad viņš ticis pievirvēts sasietām rokām pie ratu ilkss. Abi čigāņi sēdušies uz maisa un izbraukuši. Ķēve, protams, pati zinājusi, ka jāgriežas uz Oruļa pusi, bet čigāņi tagad tikai vienu pātagu ķēvei, otru saimniekam. Vienu zirgam, otru Šausmānam.