«Skrien nu, papiņ!» čigāņi tikai pa reizai uzklieguši.
Viņam jau toreiz bijusi tāpat bārzda un izskatījies vecāks, kaut gan nebijis vairāk par trīsdesmit pieci. Saimnieks stopojis un skrējis, ko var, lai netiktu parauts pie zemes. Tā līdz muižas šķūnim, pie krustcelēm. Tad čigāņi izkāpuši, izgrožojuši ķēvi, uzdevuši abiem vēl pa pātagai un aizgājuši smiedamies atpakaļ uz krogu.
Dieva laime, ka bijusi diezgan tumša nakts un nav cilvēki redzējuši. Šito nožēlojamo braucienu, to lielo gabalu līdz mājām! Saimnieks bijis pilnīgi zirga varā. Muli viņš nav varējis atvērt platāku, kā tā bijusi. Ne pateikt iiuū, ne tprūū, ne ķēvi apturēt, ne pamudināt, kad tā apstājusies vai skrējusi. Ļaunākais bijis pie Oruļu kroga, kur ķēve pa paradumam piegriezušies pie kārts un savu stundu mierīgi abi nostāvējuši. Pusdzīvs Šausmānu saimnieks ticis labi pēc pusnakts mājās, bijis dubļiem notašķīts, līdz jostas vietai pilnīgi slapjš, upi pārbridis, uzpampušām rokām. Nebūtu saimniece viņu gaidījusi pārbraucam, viņš būtu salis pie dārza vārtiem līdz rītam. Bet saimniece bij sēdējusi pie loga kā daža laba dzērāja sieva un klausījusies, kad rībēs rati. Viņa bija pārgriezusi saiti, jutusi, kādēļ saimnieks nevar runāt un izvilkusi stirāju puļķi no mutes. Bet arī tagad saimnieks nebij sacījis ne vārda, kaut gan dzērums nebijis vairs galvā. Vilcies tikai uz istabu un spļaudījies. Saimniece nojūgusi zirgu, visu novietojusi, tā ka saime nekā nebij dabūjusi zināt.
Mātes stāstīšanā klausoties, man rokas šad tad apstājās darboties, jo visi prāti bija pievērsti dzirdētajam.
Kas tā par dzīvi, kas tas par cilvēku! Kāpēc tam visam tā vajadzēja notikt? Vai tas nebija tāpat, kā kad negaiss pārskrien zemei? Vai kad uznāk pēkšņa slimība, no kuras jāsatrūkstas? Vai kad traks suns kur pamanīts?
Man tika baigi klausoties un vēl ļaunāk, apzinoties, ka tepat vēl bija šis pats cilvēks un bija mans saimnieks, kam piederēja šī klēts, visas trābas un lauki, un pļavas. Man viņu vajadzēja cienīt, nākt, kad viņš sauca, un iet, kad pavēlēja, klausīties viņa pamācībās. Vajadzēja liekuļot bez gala.
Pēc tam es nekad nevarēju vienaldzīgi skatīties, kad saimnieks rāmi gāja pa dārza celiņiem. Arvien man bija jādomā par trako skriešanu toreiz naktī, kad bija piesiets kā ilkss zirgs, vēl ļaunāk — kā kāds suns.
Es biju sarūgtināts līdz sirds dziļumiem un domāju, ka gan jau saimniece nenocietās šo gadījumu un varbūt arī vēl daudzus citus nepastāstījusi Jurkam. Jo vai tad citādi bērna izturēšanās pret tēvu varēja būt tik savāda, tik mazcienīga, pat rupja. Nu es nebrīnējos.
Ja gan! Kopš tās dienas arī es pret saimnieku sāku just mazāku cieņu, kaut gan biju tikai gājējs, nieka zēns, viņam padots cilvēciņš.
ŠŅEIDERS UN VAINAUCKIS
Jurģi' Šausmānos ienesa tik mazu pārmaiņu iemītnieku ziņā, ka mēs to gandrīz nemanījām. Klētī atkal stāvēja skapis. Ķieģelmaņa vietā sēdēja cits puisis. Ne tik melnīgsnējs, tomēr arī ne tik gaišu virslūpu, kāda bija Vainauckam. Jauno puisi sauca par Šņeideri. Piere šim te nebija tik augsta kā priekšgājējam, bet plata gan un stūraina kā vērsim. A^ute liela, lūpas plānas, zods drusku uz priekšu padevies. Zobi balti, spēcīgiem ilkņiem. Viņš koda maizi lēnām, kā apdomādamies; bet kumosi bij lieli un tika samalti, žok|us reizes divas apgriežot. Putru viņš strēba tā, it kā visu apkārtni līdzi ieraut gribēdams. Un, kad bija paēdis, nekad karoti nenolika glīši knūpu, bet nosvieda uz galda, kā pagadījās.
Saimnieces māte skatījās, raustīja degunu, nopukojās, kad puisis bija izgājis no istabas, bet acīs nekā neteica. Reiz viņas mērs tomēr bija pilns. Iekams Sņeiders bija paspējis no galda piecelties un iziet, viņš dabūja dzirdēt šādus vārdus:
«Vai tevi, puis, māte nav mācījusi karoti nolaizīt?» Ak vai! Alan visu gadu rēgojās acu baltumi, kādus Sņeiders izvērta, paskatīdamies uz runātāju.
Saimniece izgāja savā istabā. Ieva sāka novākt traukus. Es gaidīju, ko puisis atbildēs, un viņš atbildēja, tikai ne tik ātri, kā cits to būtu izdarījis:
«Mani māte ir mācījusi tikai ēst, cik var; jo būšot arī tāpat jāstrādā. Karotes viņa mazgāja.»
Man atbilde gaužām patika, jau tādēļ vien, ka vecā ari mani turēja par mātes nemācāmu. Tas nebūs vis Ķieģelmanis, kuru varēja bikstīt, kā kuram patikās, — es sevī teicu.
Drīz vien jau bija nomanāms, ka saimnieks pret Vainaucku vairs nebija pērnais. It kā aiz iemesla, ka jaunajam puisim viss te svešs, saimnieks viņam rādīja un stāstīja darbus, ko katram kalpam gan pašam vajadzēja zināt. Par Vainaucku viņš vairs nelikās zinis. Kad kur izbrauca vai kad nebij lielo vasaras darbu laiks, palika savā istabā avīzi palasīt, — Sņeiders bija tas, kas iznesa ziņas arī Vainauckam, ko darīt.
«Kas šis man par vagari?» Vainauckis prasīja visiem un nevienam.
«Vai es neteicu?» saimnieces māte līksmoja par savu taisnību. «Vienmēr viņam vienu vajag turēt par to labo un otru noliekt zemāk par zāli. Jūs tikai redzēsiet, — šogad pērnais mīļais Vainauckiņš būs beidzamais lupata. Tā tas bijis visus šos gadus un nekad nebūs citādāk.»
Vainauckam viņa tagad skaidri un gaiši pateica:
«Kad tu būtu bijis īsti gudrs, tev vajadzēja Jurģos aiziet. Nu tu redzēsi, kā Sņeiders tevi trebulierēs, tāpat kā tu pērn Ķieģelmani.»
«Nu, ar mani lai viņš nešpāsē,» Vainauckis smiedamies attrauca. «Esmu turkus gāzis kā lāčus. Šitādus es apspaidīšu ar īkša nagu, ja viņi taisīsies kost.»
Bet ne apspaidīja, ne varēja no savas nelaimes izbēgt. Neviens Vainauckam pretim pagaidām neizrādīja nekāda naida. Tikai tas nu gan arvien skaidrāk nāca redzams, ka Šņeidera plecs atradās ejot vai strādājot vienmēr saimnieka pleca tuvumā, un Vainauckam vajadzēja turēties nomaļāk, ja negribēja galīgi pazaudēt pašcieņu.