Vainauckis pārradās drusku vēlāk. Es jau biju gultā, kad dzirdēju viņu strebjam vakariņu putru un runājam ar sievu:
«Sis man sūtīs savu Jāzepiņu, lai es zirgus nebendēju … Ja, kad atnāca Ieva kā cilvēks, es nodomāju: sak, kāds tu gan muļķis! Kāpēc tev neatpūsties? Es viņai pa* devu zirgus, pats ielīdu pa vagu rudzos un pamatīgi nosnaudos. Jā. Un citā reizā darīšu tāpat.»
ES EJU DZIEDĀT
Pagastā tai laikā pastāvēja liels dziedātāju koris. Tas pušķoja baznīcā svētku dievkalpojumus,-bet galvenām kārtām priecināja ļaudis zaļumu svētkos, kas joprojām notika jaukajā sudmalu salā. Zobgaļi par kora dziedāšanu smējās, ka dziesmas tiekot vītas kā pātagas trijos kāšos: Jurkauckis vienu, viņas skolas skolotājs otru, un Ķesteru Reguts liekot uzviju. Patiesībā tā tas arī bija — visās trijās Neretas skolās bijia ērģelītes, visās pa svētdienu pēcpusdienām sanāca puiši un meitas — gan vairāk saimnieku kārtas, kam lielāka vaļa, — un mācījās dziedāt uz balsīm. Bija arī amatnieki dziedātāju viclū, kā, piemēram, Valašiņu Petravičs, mans krusttēvs, Pauparu Auziņš.
Un ko domājat — pat es, gans, gāju dziedāt! Balss gan man diez kāda nebija, bet es ātri varēju iemācīties meldijas un pareizi noturēt. Krusttēvs gribēja, lai eju, un māte atganīja manu vakara cēlienu, tā ka neviens man nevarēja šo prieku liegt. Patiesībai par godu gan varētu piebilst, ka pati dziedāšana liela prieka man nesagādāja, bet tā aiziet un atnākt kopā ar pazīstamiem puišiem bija daudz patīkamāk nekā kvernēt ganībās pie govīm.
Ja, tur viņi gāja arvien zināmā stundā pa Pulpju krasta virsu no Riekstiņu puses uz Ķesteriem — krusttēvs, Ķīķeru Jēkabs ar Reini, Riekstiņu saimnieks, kuram bija varen zema balss. Viņus ieraudzījis, es mudīgi pārcēlos pār upi un pievienojos Pulpju Petram. Un tad mēs visi gājām.
Te jāpaskaidro, kāpēc mēs negājām uz Riekstiņu skolu, kas taču bija tuvāk, ja ne man, tad pārējiem. — Kopš skolotājs apprecējās, viņš vairs dziedāt nevarēja mācīt. Neviena meita nenāca. Un kā lai uz četri balsi dzied, kad nav pirmās balss, kas meldiju ved? Tā tagad dziesmas tika vītas tikai divos kāšos: Ķesteros un Susējas skolā.
Staģis, Susējas skolas skolotājs, gan arī bija precējies, tam bij pat prāvi bērni, tomēr tur vēl dziedāts tika; jo skolotājs turēja palīgu, un tas bij jauns, tāpat kā ķesteru Vilis, vecā Regūta dēls. Staģa palīgs sevišķi prata dziedātājus pievilkt. Runāja, ka viņš pa starpām ar vijoli uzraujot pa dancim un tā reizā varot jautri padejot. Arī mēs Ķesteros pa reizai dejojām. Un vēl kā! Pie ragu mūzikas, kā lielā ballē. Jo jaunais Regūts apmācīja astoņus muzikantus, kurus vēlāk redzēja spēlējam visos pagasta godos un pat salā lielajos zaļumsvētkos.
Tepat, otrā klasē, muzikanti sanākuši vingrinājās, visādi bļūdinādami savas taures un stabules. Starp muzikantiem bija arī viens zēns, mazāks par mani. To sauca par Jaudzemu Ijabiņu. Vaigus piepūtis kā eņģelītis bildē, viņš ar kāju sita takti un ar trim pirkstiem spaidīja savas taurītes taustiņus. Visi uz viņu skatījās kā uz brīnumu.
Tā mēs gājām uz Gribacānu tiltu, pa vistaisnāko ceļu, pa krūmiem un ganībām, un uz tilta dējiem arvien pamanījām, ka zābaki vai nu dubļaini, vai stipri noputējuši. Tad Gribacānu olnīcā, kur bagātīgi auga lipīgo dadžu lapas, mēs sarāvām pilnas rokas, lai, tikuši pie kapu vāles, krietni ar tām noberzētu apavus. Nu mūsu zābaki bij melni un tik spīdīgi, kā kad vikse būtu uzlikta. Tad mēs iegriezāmies pa ābeļdārza malu Ķesteros.
Ķesteri nebij vienkārša skola, un ķesteris bij kaut kas viduvējs starP mācītāju un citiem skolotājiem. Viņš turējās vairāk pie vāciešiem un, ziņa vai neziņa, lietoja vācu izsaucienus. Ķesteru skolā gāja ziemu un vasaru tādi bērni, kam nevajadzēja pašiem maizi pelnīt, kam vecāki spēja skolas naudu samaksāt un kas gribēja iemācīties vāciski kaut cik buldurot un smalki uzvesties.
Dažreiz mēs iegājām Ķesteros, neviena ārā nesastapuši. Tas bija patīkami. Tikai vecais, brūnais putnu suns lielām ausīm, kaut kur ēnā gulēdams, labvēlīgi pakustināja asti. Bet pa lielākai daļai sirmais kungs jau stāvēja tur pie dzīvojamās mājas lieveņa un atņēma mūsu labdienu. Viņš bija liela auguma, taisns kā svece, prāvu, paliku degunu, baltu, apaļi apcirptu bārzdu — gandrīz kā Cimzes Jānis «Dziesmu rotā». Citi ar viņu sasveicinājās tāpat pa prastam, bet mēs ar Pulpju Petru pabučojām roku.
Tad mēs gājām tālāk. Un nu vajadzēja atkal cepuri pacelt, jo tur uz jaunās skolas balkona sēdēja Anna un Mare, Ķesteru preilenes. Tās cēli palocīja īsi apcirptās, sprogainās galvas un runājās tālāk ar kādiem vai kādām, kas jau nu tur viņām bija līdzvērtīgi. Mēs žigli apliecāmies ap stūri un iegājām pa mājas vienkāršo pusi klasē.
Es biju iedalīts no sākta gala pie otrās balss un, jāsaka, nejutos korī visai ērti. Ne pašas dziedāšanas dēļ, bet par to, ka biju viens pats starp meitiešiem. Dažas jau es pavirši pazinu, tomēr visas viņas bija saimnieku meitas un mani tā kā nost vien bīdīja. Daudzmaz labāk bija tikai, kad aizrāvos pavisam aiz viņām un tikai domāju par dziedāšanu. Gan jau viņas visas zināja, ka esmu tikai Sausmānu gans, nekas vairāk. Jo kāpēc tad viņas runājās ar Jaudzemu Ijabu un ar Poģēļu Ati, kuri tāpat vēl bija nepieauguši. Viena man pat nekaunīgā kārtā prasīja, pati pie tam tā savādi smakodama, kad es, apsēdies uz skolas galda stūra, skatījos tikko izsniegtajā dziesmu lapiņā:
«Vai tad tu arī ko no notīm jēdz?»