Drīz vien rajonu starp Saint-Eustache un Hotel de Ville viņš bija izošņājis tik labi, ka varēja orientēties pat vistumšākajā naktī. Grenuijs paplašināja savu medību apgabalu, vispirms uz rietumiem līdz Sentonorē priekšpilsētai, tad līdz Sentantuāna ielai un Bastīlijai, un visbeidzot pārgāja upes otrā pusē uz Sorbonnas kvartālu un Senžermēnas priekšpilsētu, kur dzīvoja bagātnieki. Caur iebraucamo vārtu dzelzs režģiem oda pēc ratu ādām un pāžu parūku pūdera, pāri augstajiem mūra žogiem bija jūtama irbuleņu un rožu smarža. Šeit Grenuijs pirmo reizi saoda smaržas šī vārda īstajā nozīmē: vienkāršus lavandas un rožūdeņus, kuri svētkos lija no dārzu strūklakām, un arī sarežģītākas, dārgākas smaržas, no muskusa tinktūras sajaukuma ar Neroli eļļu un turberrozēm, jasmīnu vai kanēli; vakaros tās, līdzīgi smagām lentēm, pavadīja ekipāžas. Grenuijs reģistrēja šīs smaržas kā visas citas: ar ziņkāri, bet bez apbrīna. Viņš ievēroja, ka smaržas uzdevums ir pievilkt un apburt, viņš atzina par labām atsevišķas esences. Bet kopumā šie parfīmi viņam likās rupji un neveikli, drīzāk vienkārši salaistīti, nevis komponēti, viņš zināja, ka varētu radīt pavisam citādus parfīmus, ja tikai viņa rīcībā būtu vajadzīgās izejvielas.
Daudzas izejvielas viņš pazina no ziedu un garšvielu tirgus, citas bija jaunas, viņš atdalīja tās no smaržu maisījumiem un, nezinot to vārdus, paturēja atmiņā: ambra, cibeta, pačulieļļa, sandalkoks, bergamote, opoponaks, vetivers, benzosveķi, apiņziedi, bebra tauki…
Viņš nevērtēja smaržas. Viņš vēl nezināja starpību starp to, ko sauc par labu smaržu, un to, kuru sauc par sliktu. Viņš bija rijīgs. Viņa medību mērķis bija satvert visu, ko piedāvāja smaržu pasaule, vienīgais noteikums bija lai smarža būtu jauna. Sasvīduša zirga smaka viņam bija tikpat derīga cik maiga, zaļa plaukstošu rožu pumpuru smarža, sastāvējusies blakšu smirdoņa tikpat cik speķota teļa cepeša garaiņi, kas nāca no bagātnieku mājām. Viņš aprija visu, ievilkdams to sevī. Arī viņa iztēles smaržu virtuvē, kur pastāvīgi tika veidotas smaržu kombinācijas, vēl nevaldīja estētisks princips. Viņš radīja ļoti dīvainus smaržu savienojumus, lai kā bērns, kurš spēlējas ar būvklucīšiem, tos atkal izjauktu. Viņš darbojās ar izdomu, bet destruktīvi, bez izzināma radoša principa.
1753. gada 1. septembrī, karaļa kronēšanas gadadienā, Parīzē pie PontRoyal bija paredzēta uguņošana. Tā nebija tik ievērojama kā uguņošana par godu karaļa precībām vai neaizmirstamā uguņošana, kas bija veltīta dofina piedzimšanai, taču pietiekami iespaidīga. Pie kuģu mastiem bija piestiprināti zeltoti saules rati. No tiltiem tā sauktie ugunsvērši spļāva zvaigžņu lietu. Ar apdullinošu troksni sprāga petardes, debesīs skrēja raķetes, uz melna fona atstādamas baltas svītras. Uz tilta un krastmalās abpus upei bija sapulcējies daudztūkstošgalvains pūlis, kurš pavadīja izrādi ar oh un ah, urravām un pat vivat izsaucieniem, neskatoties uz to, ka karalis tronī bija jau trīsdesmit astoto gadu un viņa lielākās popularitātes laiki sen bija garām. Ko gan visu neiespēj uguņošana.
Grenuijs mēmi stāvēja de Flore paviljona ēnā labajā krastā, iepretim Pont Royal. Viņš neaplaudēja un neskatījās debesīs, kur izzuda raķetes. Viņš bija nācis cerībā saost ko jaunu, taču drīz vien konstatēja, ka uguņošana smaržas ziņā nav nekas īpašs. Tas viss, kas izšķērdīgā daudzveidībā mirguļoja un laistījās, svilpa un sprakšķēja, radīja vienmuļu sēra, eļļas un salpetra smakas maisījumu.
Grenuijs jau bija nolēmis pamest garlaicīgo pasākumu, lai gar Luvras galeriju dotos mājup, kad viņš pēkšņi kaut ko sajuta vējā. Tas bija tik mazs, gandrīz nemanāms, viens atoms smaržas, nē, droši vien vēl mazāk: visdrīzāk tā bija smaržas nojausma, un tajā pašā laikā droša sajūta, ka tas ir kas pilnīgi nepazīstams. Grenuijs atkāpās līdz mūrim, aizvēra acis un iepleta nāsis. Smarža bija tik izsmalcināti maiga un brīnišķa, ka Grenuijs nevarēja to saturēt, tiklīdz viņš to uztvēra, tā uzreiz tika pārklāta ar petaržu pulvera dvaku, cilvēku masas izgarojumiem un tūkstošiem pilsētas smaku. Bet tad atkal uz sekundi smarža parādījās kā teiksmaina priekšnojauta… un atkal pazuda. Pirmo reizi nebija aizvainots viņa rijīgais raksturs, Grenuijam sāpēja sirds. Viņam pat šķita, ka šī smarža varētu būt visu pārējo smaržu kārtības atslēga: tas, kurš neizprot šo smaržu, vispār nekā nesaprot no smaržām, un visa dzīve būtu veltīga, ja neizdotos iegūt šo vienu. Viņam bija tā jāiegūst, lai atgūtu sirdsmieru.