3 Tilts.
Grenuijam no uztraukuma kļuva slikti. Viņš vēl nebija noskaidrojis, no kuras puses nāk smarža. Reizēm viņš to pazaudēja, un pagāja lieli laika sprīži, līdz viņš atkal uztvēra kādu tās lāsīti, viņu pārņēma briesmīgas bailes pazaudēt šo smaržu uz visiem laikiem. Beidzot viņš glābās izmisīgā cerībā, ka smarža nāk no upes otra krasta, no dienvidrietumiem. Viņš pagāja nost no Pavillon de Flore mūra un, iejukdams ļaužu pūlī, devās pāri tiltam. Ik pa solim viņš apstājās, pastiepās uz pirkstgaliem, lai pāri ļaužu galvām mēģinātu kaut ko saost, bet nespēja to aiz uztraukuma, tad beidzot viņam izdevās gaisā kaut ko notvert, smarža bija stiprāka nekā pirms tam. Viņš zināja, ka ir uz īstā ceļa, noliecās un spraucās cauri ziņkārīgo pūlim, kas turēja rokās lāpas un raķetes, laiku pa laikam pulvera smirdoņā zaudēdams smaržas pavedienu, viņš panikā spiedās tālāk uz otru krastu, Hotel de Mailly, Malaquais krastmalu, Sēnas upes ieloci…
Šeit viņš apstājās, sakoncentrējās un oda. Viņš bija to notvēris. Smarža vijās kā Sēnas upe, tā bija nepārprotami jūtama, ļoti maiga un ļoti smalka. Grenuijs juta, kā dauzās viņa sirds, un tas nebija no ātrā nāciena, tās bija bezpalīdzīgas bailes par smaržas nākotni. Grenuijs mēģināja atcerēties ko līdzīgu. Šai smaržai bija svaigums: bet tas nebija limetes vai pomeranču svaigums, tas nebija arī mirtes vai kanēļlapas svaigums, tas nebija līdzīgs arī mētras, bērza, kampara, priežu skuju, vēsa rīta vai avots ūdens svaigumam…, tur bija arī siltums, kas nebija līdzīgs ne bergamotei, ne cipresei, ne muskusam, arī rožkoks un īrisi tam nelīdzinājās… Šajā smaržā sajaucās gaistošais un noturīgais, nē, tas pat nebija maisījums, tā bija vienība, smalka un viegla un tajā pašā laikā tomēr stipra un izturīga kā plāns zvīļojošs zīds… nē, arī kā zīds ne, bet kā medussalds piens, kurā kūst biskvīts jā, tas nebija savienojams pat pie labākās gribas: piens un zīds! Šī smarža bija neaptverama, neaprakstāma un nekvalificējama, tās nemaz nevarēja būt. Un tomēr tā bija brīnišķā pašsaprotamībā. Grenuijs sekoja smaržai ar trauksmes pilnu sirdi, jo viņš saprata, ka īstenībā nevis viņš seko smaržai, bet tā saņēmusi viņu gūstā un velk pie sevis ar neatvairāmu spēku.
Viņš devās augšup pa Sēnas ielu. Uz ielas neviena nebija. Mājas bija tukšas un klusas. Ļaudis bija devušies uz uguņošanu. Netraucēja ne trauksmainā cilvēku smaka, ne pulvera smirdoņa. Iela oda kā parasti pēc ūdens, izkārnījumiem, žurkām un dārzeņu paliekām. Tam visam pāri plīvoja sajūtams un maigs pavediens, kas vadīja Grenuiju. Paejot mazliet tālāk, augstie nami aprija debesu gaismu, un Grenuijam bija jāturpina ceļš tumsā. Bet viņam arī neko nevajadzēja redzēt. Smarža droši viņu vadīja.
Nogājis piecpadsmit metrus, Grenuijs pagriezās uz Rue des Marais, kas bija vēl tumšāka ieliņa cilvēka rokas platumā. Dīvainā kārtā smarža kļuva daudz stiprāka. Tā kļuva arvien tīrāka, un šī pieaugošā tīrība daudzkārt vairoja tās pievilkšanas spēku. Grenuijs akli sekoja smaržai. Kādā vietā smarža stingri sagrāba viņu, velkot pa labi, it kā gribēdama cauri sienai ievilkt viņu mājā. Tur sākās zema ieeja, kas veda uz iekšējo pagalmu. Kā pa sapņiem Grenuijs ieslīdēja ejā un, pārgājis pāri iekšējam pagalmam, iesoļoja citā, mazākā iekšējā pagalmā, tad, nogriezies ap stūri, beidzot ieraudzīja gaismu: laukumiņš bija tikai dažu soļu platumā. No mūra slējās ārā stāvs koka jumts. Zem šī jumta uz galda dega svece. Pie galda sēdēja meitene un tīrīja mirabeles plūmes. Viņa ņēma tās no kurvja kreisajā pusē, ar nazi atbrīvoja no kauliņiem un ļāva tām krist spainī. Meitenei bija kādi trīspadsmit, četrpadsmit gadi. Grenuijs stāvēja kā sastindzis. Viņam uzreiz kļuva skaidrs, kas ir smaržas avots, smaržas, kuru viņš bija sajutis pusjūdzes attālumā no otra upes krasta: tas, protams, nebija piedrazotais iekšējais pagalms, tās nebija arī mirabeles plūmes. Smaržas avots bija meitene.
Dažus mirkļus viņš bija tik apburts, ka viņam likās nekad mūžā tas nav redzējis neko skaistāku. Pie tam pret sveces gaismu bija saskatāms tikai meitenes siluets no mugurpuses. Grenuijs, protams, domāja, ka viņam nav gadījies saost neko skaistāku. Viņš taču labi pazina cilvēka smaku, daudzus tūkstošus vīriešu, sieviešu un bērnu smakas, Grenuijs nespēja aptvert, ka cilvēks var izstarot tik izmeklētu smaržu. Parasti taču cilvēki oda indiferenti vai nožēlojami. Bērni oda sāji, vīrieši pēc čurām, asiem sviedriem un siera, sievietes pēc sasmakušiem taukiem un vecām zivīm. Caurmēra cilvēki oda tik neinteresanti, tik atbaidoši… Tā bija pirmā reize, kad Grenuijs neuzticējās savam degunam, viņam vajadzēja ņemt palīgā redzi, lai spētu noticēt tam, ko viņš saož. Taču apmulsums nebija ilgs. Patiesībā optiskajai pārbaudei viņam vajadzēja tikai īsu mirkli, lai varētu nodoties uztverei ar savas smaržu apziņas palīdzību. Tagad viņš saoda cilvēka smaržu meitenes sviedrus, matu taukus, kaunuma zivjaino smaržu, viņš oda to visu ar milzīgu baudu. Viņas sviedri dvašoja kā svaigs jūras vējš, mati saldi kā riekstu eļļa, kaunums kā ūdensliliju pušķis, āda kā aprikožu ziedi…, un visu šo komponentu savienojums darīja smaržu tik bagātu, tik līdzsvarotu un tik apburošu, ka visām smaržām, kuras Grenuijs savā mūžā bija odis un veidojis savā iztēlē, nu zuda jebkāda jēga. Tiem visiem tūkstošu tūkstošiem smaržu nebija nekādas vērtības salīdzinājumā ar šo smaržu. Šī smarža bija kā augstāks princips, pēc kura sakārtot citas. Tā bija absolūts skaistums.
Grenuijam kļuva skaidrs, ka, neiegūstot šo smaržu, dzīvei vairs nebūtu nekādas jēgas. Viņam bija jāizpēta smarža līdz pat sīkākajai tās sastāvdaļiņai, miglaina priekšstata par to viņam bija par maz. Viņš gribēja šo smaržu kā zieģeli iespiest savā melnajā dvēselē, izzināt to līdz pat tās dzīlēm un tad domāt, dzīvot un ost saskaņā ar šīs burvju formulas iekšējām struktūrām.