Viņš lēnām tuvojās meitenei, arvien tuvāk, viņš pagāja zem nojumes un soļa attālumā palika stāvam. Meitene neko nedzirdēja.
Viņai bija rudi mati un kleita bez piedurknēm. Viņas rokas bija ļoti baltas, bet plaukstas dzeltenas no pārgriezto plūmju sulas. Grenuijs bija noliecies pār meiteni un zīda, ne ar ko nesajauktu, viņas smaržu, kas cēlās no viņas muguras, matiem, kleitas izgriezuma; kā spirgtam vējam viņš ļāva sevī ieplūst šai smaržai. Viņu pārņēma patīkams siltums.
Meitenei toties kļuva vēsi.
Viņa neredzēja Grenuiju. Bet viņu pārņēma baisa sajūta, šermuļi pārskrēja pār kauliem, kā tas mēdz būt tad, kad pēkšņi sagrābj vecas, pārvarētas bailes. Viņa sajuta aukstu pieskārienu savai mugurai, it kā kāds būtu atvēris milzīga auksta pagraba durvis. Viņa nolika virtuves nazi, sakrustoja rokas pār krūtīm un pagriezās.
Viņa tā pārbijās, ieraugot Grenuiju, ka tam bija diezgan laika, lai apliktu rokas meitenei ap kaklu. Viņa pat nemēģināja kliegt, neraustījās, nemēģināja viņu atvairīt. Grenuijs savukārt neskatījās uz meiteni. Viņš neredzēja meitenes vasarraibumaino seju, sārto muti, lielās tumšzaļās acis, Grenuijs žņaudza viņu, cieši aizvēris acis, un viņam prātā bija tikai viens nezaudēt neko no viņas smaržas.
Kad meitene bija mirusi, Grenuijs noguldīja viņu uz plūmju kauliņu kaudzes, noplēsa kleitu, un smarža kļuva par varenu straumi, kas pārpludināja Grenuiju. Viņš uzlika savu seju uz meitenes ādas un plati ieplestām nāsīm brauca no vēdera līdz krūtīm, līdz kaklam, tad pāri matiem, un tad atpakaļ līdz vēderam, pāri kaunumam, pāri gūžām, pāri viņas baltajām kājām. Viņš izostīja viņu no galvas līdz kājām, viņš savāca pēdējās smaržas paliekas ap zodu, ap nabu un elkoņiem.
Pēc izostīšanas viņš vēl mirkli palika tupot, lai sakoncentrētos, jo bija meitenes pārpilns. Viņš negribēja pazaudēt neko no meitenes smaržas. Viņam bija tā dziļi jāieslēdz sevī. Tad Grenuijs piecēlās un nodzēsa sveci.
Cilvēki pa Sēnas ielu atgriezās no uguņošanas, saukdami vivat. Grenuijs saoda viņus tumsā no Sēnas ielai paralēlās Rue des Petits Augustins, kas stiepās uz upes pusi. Mazliet vēlāk tika atklāta slepkavība. Ļaudis sāka klaigāt. Tika iedegtas lāpas. Tika izsaukta sardze. Grenuijs jau sen bija upes otrajā krastā.
Tajā naktī aizgalds Grenuijam likās kā pils, koka gultiņa kā debesu pēļi. Līdz šim viņš nebija izjutis, kas ir laime. Viņš zināja, kas ir trula apmierinātība. Tagad viņš drebēja laimē un no šīs svētlaimīgās sajūtas nevarēja aizmigt. Viņš jutās tā, it kā būtu otrreiz piedzimis, nē, nevis otro, bet pirmo reizi, jo līdz šim viņa dzīve nebija nekas cits kā vien dzīvnieciska eksistence, nepazīstot sevi pašu. Šodien viņam likās, ka beidzot tas uzzinājis, kas viņš ir: nekas cits kā vien ģēnijs; viņa dzīvei nu bija jēga un mērķis, un augstāks uzdevums: šis uzdevums bija ne vairāk un ne mazāk kā revolūcija smaržu pasaulē, tikai Grenuija rīcībā, viņaprāt, bija tam nepieciešamie līdzekļi: teicams deguns, fenomenāla atmiņa un, pats galvenais, Rue des Marais meitenes smaržas burvju formula, kurā bija viss, kam jāpiemīt izcilai smaržai: maigums, spēks, noturība, daudzveidība un satraucošs, neatvairāms skaistums. Grenuijs bija atradis savas turpmākās dzīves kompasu. Kā visi ģeniāli briesmoņi, kuriem kāds ārējs notikums norādījis taisnu ceļu viņu dvēseles spirālveida haosā, Grenuijs nolēma vairs nenovirzīties no tā, ko viņš pats bija noteicis par sava likteņa vadlīniju. Tagad viņam kļuva skaidrs, kādēļ viņš tik sīksti bija turējies pie dzīvības: viņam bija jākļūst par smaržu radītāju. Un ne jau par šādu tādu. Par visu laiku lielāko parfimēru.
Tajā pašā naktī, sākumā nomodā un pēc tam sapnī, viņš pārskatīja savu atmiņu drupas. Viņš pārbaudīja neskaitāmus miljonus būvklucīšu, liekot tos sistematizētā kārtībā: labo pie labā, slikto pie sliktā, smalko pie smalkā, rupjo pie rupjā, smaku pie smakas un ambroziju pie ambrozija. Nākamās nedēļas laikā šī kārtība tika arvien pilnveidota, smaržu katalogs kļuva arvien bagātāks un diferencētāks, hierarhija arvien noteiktāka. Drīz vien viņš varēja būvēt smaržu celtnes saskaņā ar iepriekšēju plānu: mājas, mūrus, pakāpienus, torņus, pagrabus, istabas, slēptuves… tā viņš ik dienu izdaiļoja perfekti iecerēto brīnišķo smaržu kompozīciju iekšējo cietoksni.
Tas, ka šī skaistuma pamatā bija slepkavība, ja Grenuijs to vispār apzinājās, viņam bija pilnīgi vienalga. Rue des Marais meitenes tēls bija kļuvis miglains, viņš vairs neatcerējās ne viņas seju, ne ķermeni. Viņš bija saglabājis labāko, kas bija meitenei: viņas smaržas principu.
Tai laikā Parīzē bija labs ducis parfimēru. Seši no viņiem dzīvoja labajā krastā, seši kreisajā un viens tieši pa vidu, precīzāk izsakoties, uz Pont au Change , kas savienoja labo krastu ar Sitē salu. Šī tilta abas puses bija tik biezi apbūvētas ar četrstāvu mājām, ka, ejot tam pāri, upi nemaz nevarēja redzēt. Tas radīja iespaidu, ka tā ir pavisam parasta, eleganta sauszemes iela. Patiesi, uz Pont au Change atradās smalkākie pilsētas veikali. Šeit bija slavenākās tirgotavas, šeit strādāja zeltkaļi, melnkoka meistari, labākie parūku taisītāji un somu darinātāji, smalkveļas un zeķu izgatavotāji, rāmju meistari, jātniekzābaku tirgotāji, uzpleču šuvēji, zelta pogu kalēji un baņķieri. Šeit dzīvoja un strādāja arī parfimērs un cimdu meistars Džuzepe Baldīni. Viņa skatlogā bija redzams pamatīgs, zaļi spīdošs baldahīns, uz kura bija novietots zeltā veidots Baldīni ģerbonis, zelta flakons, kurā auga zelta puķu pušķis, pie durvīm bija sarkans paklājs, uz kura tāpat bija Baldīni ģerbonis, kas bija izšūts zeltā. Ja atvēra durvis, sāka skanēt persiešu zvaniņš un divi sudraba gārņi no knābjiem sāka spļaudīt vijolīšu ūdeni flakona formas zeltītā kausā.