Выбрать главу

Aiz gaišas dižskābarža letes, vecs un stīvs kā miets, sudrabkrāsas pūderētu parūku galvā un zilos ar zeltu izšūtos svārkos sēdēja pats Baldīni. No ikrītējas salaistīšanās viņu apņēma tik blīvs Frangipani ūdens mākonis, ka pats meistars bija tik tikko redzams un šķitās esam miglainās tālēs. Savā nekustībā viņš likās kā veikala iekārtas sastāvdaļa. Tikai atskanot persiešu zvaniņam un gārņiem sākot spļaudīties, tas gan nenotika pārāk bieži, Baldīni atgriezās dzīvība, viņa daudzos līkumos sakritušais stāvs aiz letes kļuva tik steidzīgs, ka Frangipani ūdens mākonis knapi tika līdzi, kad viņš piedāvāja pircējiem apsēsties un izvēlēties kaut ko no izsmalcinātām smaržām vai kosmētikas.

Baldīni bija tūkstošiem smaržvielu, ziežu un zālīšu. Viņa piedāvājums sniedzās no absolūtajām esencēm, ziedu eļļām, tinktūrām, izvilkumiem, sekrētiem, balzamiem, sveķiem un citām drogām sausā, šķidrā vai vaska veidā līdz pat dažādām pomādēm, pastām, pūderiem, ziepēm, krēmiem, sausām smaržām, briljantīniem, varžacu pilieniem un skaistuma mušiņām, ietverot dažādus mazgājamos ūdeņus, losjonus, smaržīgās sālis, tualetes etiķus un neskaitāmas īstas smaržas. Taču Baldīni neaprobežojās ar šiem klasiskajiem skaistuma kopšanas produktiem. Saskaņā ar saimnieka vēlmēm viņa veikalā bija jābūt visam, kas smaržoja vai arī kaut kādā veidā bija saistīts ar smaržu. Tā viņa veikalā blakus kvēpināmajām nūjiņām un svecēm bija atrodamas arī visdažādākās garšvielas, sīrupi, liķieri un augļūdeņi, Kipras, Malagas un Korintas vīni, medus, kafija, tēja, žāvēti un cukuroti augļi, vīģes, konfektes un šokolādes, pat marinēti kaperi, gurķi, sīpoli un konservēta tunzivs. Tur bija gan smaržīga zīmoglaka, gan iesmaržots vēstuļpapīrs, pēc rožu eļļas smaržojoša tinte mīlestības vēstulēm, rakstāmpiederumu mapes no spāņu ādas, spalvu turētāji no balta sandalkoka, ciedrkoka kastītes un lādītes, ziedu trauki un misiņa vīraka kvēpināmie, kristāla tīģeļi un flakoni ar slīpētiem dzintara aizbāžņiem, sasmaržoti cimdi un nēzdodziņi, ar muskatziediem pildīti adatu spilventiņi, ar muskusu apstrādātas tapetes. Ar to būtu diezgan, lai piepildītu istabu ar smaržu vai simt gadu garumā.

Protams, visām šīm pompozajām lietām veikalā nebija vietas, un, tā kā mājai nebija pagraba, tās aizņēma ne tikai visus pieliekamos kambarus, bet arī visu otro un trešo stāvu, kā ari visas uz upes pusi vērstās pirmā stāva telpas. Tādējādi Baldīni mājā valdīja neaprakstāms smaržu haoss. Lai cik izmeklēta būtu katra atsevišķa prece Baldīni pirka tikai visaugstākās kvalitātes mantu to smaržas kopā veidoja grūti panesamu maisījumu, kas atgādināja tūkstošgalvainu orķestri, kur katrs mūziķis uz visskaļāko spēlē savu melodiju. Baldīni un viņa kalpotājus šis haoss bija krietni vien notrulinājis, tāpat kā pavecākus diriģentus, kuri parasti ir pakurli. Arī Baldīni sieva, kura dzīvoja ceturtajā stāvā, cīnīdamās pret noliktavu telpu paplašināšanu, vairs neuztvēra daudzas smaržas. Pavisam citādi bija ar pircējiem, kuri pirmo reizi ienāca Baldīni veikalā. Stiprais smaržu maisījums kā ar dūri iesita tiem pa pieri, radot pircējos vai nu eksaltāciju, vai flegmatismu, katrā ziņā tiktāl tos apmulsinot, ka viņi vairs nezināja, kādēļ šurp nākuši. Izsūtāmie zēni aizmirsa, kas viņiem tika pasūtīts. Lecīgi kungi kļuva pavisam mīksti. Dažām dāmām uznāca pa pusei histēriskas, pa pusei klaustrofobiskas lēkmes, un tās krita tik dziļā nemaņā, ka bija dabūjamas augšā tikai ar visspēcīgāko neļķu eļļas, amonjaka un kamparspirta ožamo sāļu palīdzību.

Ievērojot to visu, tiešām nebija liels brīnums, ka Džuzepes Baldīni persiešu zvaniņš skanēja arvien retāk un gārņi spļaudījās arvien mazāk.

10

„Šenjē!" Baldīni sauca no aizletes, kur viņš mieta stīvumā bija nostāvējis divas stundas, blenzdams uz ieejas durvīm. „Uzlieciet parūku!" Starp olīvu mucām un pakārtajiem Bajonas šķiņķiem parādījās Baldīni zellis Šenjē. Viņš bija mazliet jaunāks par savu saimnieku, bet tomēr izskatījās pēc veca vīra. Šenjē ienāca veikala smalkajā galā, izvilka no svārku kabatas parūku un uzstīvēja to sev galvā. „Vai jūs grasāties kaut kur doties, Baldīni kungs?"

„Nē," Baldīni atbildēja, „es uz pāris stundām ieiešu darbistabā un gribētu, lai mani neviens netraucē."

„Ak, es saprotu! Jūs gribat radīt jaunu smaržu."

BALDĪNI: Tā tas ir. Lai iesmaržotu spāņu ādu, kuru pasūtījis grāfs Veramons. Viņš pieprasa kaut ko pilnīgi jaunu. Viņš vēlētos ko tādu kā… kā…, man šķiet, to sauca „Amors un Psīhe", ko gatavojis tas… nu tas… Sentandrē ielas nemākulis, tas…

ŠENJĒ: Pelisjē.

BALDĪNI: Jā. Pelisjē. Pareizi. Tieši tā sauc to šarlatānu. Kaut ko līdzīgu Pelisjē „Amoram un Psīhei". Vai jūs pazīstat šo smaržu?

ŠENJĒ: Jā, jā. Pazīstu gan. Tagad pēc tās smaržo visi kakti. To var saost uz katra ielas stūra. Bet, ja jūs man tā jautājat, nekas jau no tās smaržas nav! To nekādā ziņā nevarēs salīdzināt ar to, kuru jūs grasāties komponēt, Baldīni kungs.

BALDĪNI: Protams, nē.

ŠENJĒ: „Amors un Psīhe" ir ļoti parasta smarža.

BALDĪNI: Vulgāra?

ŠENJĒ: Caur un cauri vulgāra, kā viss, ko radījis Pelisjē. Es domāju, ka šī smarža satur limešu eļļu.