Pelisjē smaržas varēja sajaukt visu tirgu. Vienu gadu modē bija ungāru ūdens, un Baldīni atbilstoši modei bija sagādājis lavandu, bergamoti un rozmarīnu, bet te pēkšņi Pelisjē nāk klajā ar „Air de Musc", ļoti smagu muskusa smaržu. Un visi cilvēki pēkšņi grib ost dzīvnieciski, un Baldīni neatliek nekas cits kā pārstrādāt savu rozmarīnu matūdeņos un lavandu šūt smaržu maisiņos. Nākamgad Baldīni sagādāja pienācīgus daudzumus muskusa, cibetas un bebra tauku, bet Pelisjē ienāca prātā radīt smaržu vārdā „Meža puķe", kurai tāpat bija milzu panākumi. Kad Baldīni beidzot pēc daudzkārtējiem nakts mēģinājumiem un ar augstu komisijas naudu palīdzību bija izdibinājis „Meža puķes" sastāvu, Pelisjē izspēlēja „Turku nakti" vai „Lisabonas dūmaku", vai „Bouquet de la Cour", vai velns vien zina ko vēl. Šis cilvēks ar savu neapturamo jaunradīšanas spēju radīja briesmas visai parfimērijas nozarei. Vajadzētu taču atgriezties pie vecās cunftes likumu stingrības. Būtu nepieciešams veikt drakoniskus pasākumus pret šo izlēcēju, pret inflāciju smaržu pasaulē. Vajadzētu atņemt viņam patentu un pakļaut profesijas aizliegumam… un vispār viņam būtu jāiet kārtīgā mācībā! Viņš taču nemaz nebija mācīts parfimērs un cimdu meistars. Pelisjē tēvs bija parasts etiķa vārītājs, un arī pats Pelisjē nebija nekas cits kā etiķa vārītājs. Bet, tā kā viņam kā etiķa vārītājam bija tiesības rīkoties ar spirtiem, viņš spēja ielauzties īstās parfimērijas laukā, pārpildot to ar smirdoņu. Kam gan bija vajadzīga jauna smarža ik sezonu? Kāds no tā labums? Vai tad agrāk publika nebija mierā ar vijolīšūdeni un vienkāršām puķu smaržām, kas mainījās katru desmitgadi. Gadu tūkstošiem ļaudis bija iztikuši ar vīraku un mirrēm, pāris balzamiem, eļļām un kaltētām garšvielām. Kad cilvēki ar kolbu un alambiku palīdzību apguva destilācijas māku, ar tvaika palīdzību atdalot no zālēm, puķēm un koka smaržu pirmpamatu ēteriskās eļļas veidā, kad smaržas tika izspiestas no sēklām un kodoliem ar kodīgas preses palīdzību un ziedlapiņas tika apstrādātas ar rūpīgi filtrētu tauku palīdzību, smaržu skaits bija visai ierobežots. Tajos laikos Pelisjē nebija iedomājams, jo tad visvienkāršāko pomāžu ražošanai bija vajadzīga tāda prasme, kuru etiķa laistītājs pat sapņos nebija redzējis. Tajos laikos bija jāprot ne vien destilēt, bija jāpagatavo arī ziedes, bija jābūt reizē aptiekāram, alķīmiķim, amatniekam, tirgotājam, humānistam un dārzniekam. Bija jāprot atšķirt jēra nieru taukus no jaunlopa taukiem, Viktorijas vijolīti no Parmas vijolītes. Bija jāzina latīņu valoda. Bija jāzina, kad ievācama heliotropu raža un kad zied pelargonijas, ka jasmīns saullēktā zaudē smaržu. Par visu to Pelisjē, protams, nebija ne mazākās jēgas. Droši vien viņš nekad nebija izbraucis no Parīzes un nekad mūžā nebija redzējis ziedošu jasmīnu. Nemaz nerunājot par to, ka viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā no tūkstošiem jasmīnziedu iegūstama maza piciņa concrete vai pāris lāses essence absolue. Droši vien viņš zināja tikai, kas ir pēdējā, viņš domāja, ka jasmīns ir tumši brūns šķidrums mazā pudelītē blakus daudzām citām pudelītēm, no kuru satura viņš jauca savas modernās smaržas. Nē, tāds tips kā Pelisjē vecajos labajos amatnieku laikos nemaz nevarētu pastāvēt. Viņam taču nekā nebija: ne rakstura, ne izglītības, ne pacietības, ne cunftes subordinācijas izpratnes. Visi viņa panākumi bija balstīti vienā, nu jau divi simti gadus vecā ģeniālā itāļa Maurīcija Frangipani atklājumā, ka smaržvielas šķīst alkoholā. Frangipani sajauca savu ožampulveri ar spirtu, tādējādi pārnesot smaržu uz gaistošu šķidrumu, atbrīvojot smaržu no matērijas, padarot to garīgu, atklājot smaržu kā tīru smaržu, īsi sakot: radot parfīmu. Tas bija apbrīnas vērts darbs. Tas bija laikmeta sasniegums. To varēja salīdzināt vienīgi ar tādiem cilvēces sasniegumiem kā asīriešu atklājums rakstība, Eiklīda ģeometrija, Platona idejas un vīnogu pārvēršanās vīnā ar grieķu palīdzību. Tas bija patiesi prometejisks darbs!
Tomēr, kā visi lielie garadarbi, arī šis nenesa gaismu vien, tas meta arī ēnu un līdztekus labumam nesa arī postu un nelaimi. Brīnišķīgā Frangipani atklājuma rezultātā parfimērijas mākslā zaudēja nozīmi daudzas amatnieciskas iemaņas, tādas kā tinktūru iegūšana no zālītēm, ziediem, koka, sveķiem un dzīvnieku sekrētiem un to pildīšana pudelītēs. Tas darīja parfimēriju pieejamu avantūristiem ar smalku degunu, kā, piemēram, tas nelietis Pelisjē. Neiedziļinoties apstāklī, kā iegūts pudelīšu vērtīgais saturs, viņš vienkārši varēja sekot savām ožas noskaņām un jaukt visu, kas vien ienāca prātā vai ko vēlējās publika.
Pavisam noteikti tam bastardam Pelisjē trīsdesmit piecos gados bija lielāka rocība nekā Baldīni bija sakrājis trīs paaudžu sūra darba rezultātā. Un Pelisjē rocība ar katru dienu palielinājās, kurpretī Baldīni rocība saruka. Agrākos laikos tas nebija iespējams! Pazīstamam amatniekam un veiksmīgam komersantam bija jācīnās par dienišķo maizi, kaut kas tāds bija sastopams tikai pēdējos gadu desmitos! Jā, visapkārt valdīja trauksmaina jaunumu meklēšana, neapturama virzība, eksperimentēšanas kāre, lieluma mānija tirdzniecībā, satiksmē un zinātnēs.