Un kur tad vēl ātruma neprāts! Kam bija vajadzīgi tie jaunie ceļi un jaunie tilti? Priekš kam? Vai tad tā bija kāda priekšrocība, ka tagad Lionā varēja nokļūt nedēļas laikā? Kas no tā mainījās? Kāds no tā bija labums? Vai doties uz Atlantijas okeānu, lai mēneša laikā nokļūtu Amerikā it kā cilvēki gadsimtiem ilgi nebūtu itin labi iztikuši bez šī kontinenta. Kas tad galu galā civilizētam cilvēkam bija pazudis indiāņu mūža mežos vai pie nēģeriem? Daži brauca pat uz Lapzemi, kas bija ziemeļos, kur valda mūžīgs sasalums un mežoņi rij jēlas zivis. Un grasoties atklāt vēl kādu citu kontinentu, kas atrodoties dienvidu jūrās. Kam gan vajadzīgs šis neprāts? Lai mērkaķotos pakaļ citiem, tādēļ ka tā dara spāņi un nolādētie angļi, un jukušie holandieši, ar tiem vajadzēja tikt galā, kad tas vēl bija iespējams. Viens karakuģis maksā 300 000 livru, un tie jāizdod tikai tādēļ, lai šo kuģi piecu minūšu laikā nogremdētu ar vienu zalvi, bet tas jākompensē nabaga nodokļu maksātājiem. Desmito daļu visu ienākumu pieprasa finanšu ministra kungs, un tas ir izputinoši, pat ja to nemaksā, jo šāda iedoma pati par sevi ir maitājoša.
Cilvēku nelaime slēpjas tai apstāklī, ka viņi nevēlas sēdēt vietā, kur viņi vislabāk iederas. Tā sacīja Paskāls. Bet Paskāls bija dižs vīrs, kuru varētu salīdzināt ar Frangipani, īstu amatnieku, kādi šodien vairs nav vajadzīgi. Tagad visi lasa vieglprātīgas angļu un hugenotu grāmatas. Tagad raksta traktātus un tā sauktos zinātniskos lieldarbus, kuros tiek apšaubīts viss. Pēkšņi ir izrādījies, ka nekas vairs
neesot pareizi, visam jābūt citādi. Ūdens glāzē peldot mazi zvēriņi, kurus agrāk neviens nav redzējis; sifiliss esot pavisam parasta slimība, nevis Dieva sods, un Dievs nemaz neesot radījis pasauli septiņu dienu laikā, bet gan daudzos miljonos gadu, ja vien vispār ir bijis kāds pasaules radītājs; mežoņi esot tādi paši cilvēki kā mēs; bērni tiekot nepareizi audzināti, bet zeme nemaz neesot tik apaļa, kā agrāk tika domāts, bet gan abos galos saplacināta kā melone it kā no tā kas mainītos! Visās malās tiek jautāts, urbināts, pētīts, okšķerēts, eksperimentēts. Vairs nepietiek ar to, ka tiek pateikts, ka ir tā, kā ir, viss ir jāpierāda ar liecību vai kādu smieklīgu mēģinājumu palīdzību. Bet visi tie Didro, d'Alambēri, Voltēri un Ruso, kā arī tiem līdzīgi grafomāni taču bija garīdznieki vai pat muižnieki! Un viņiem patiesi bija izdevies savu nemieru, savu kļūmo nesamierināšanās prieku un nespēju baudīt pasauli, īsi sakot: nebeidzamo haosu, kas valdīja viņu galvās, izplatīt pa visu sabiedrību!
Kur vien paraugies, valda steiga. Cilvēki vienā laidā lasa grāmatas, pat sievietes. Mācītāji dirn pa kafejnīcām. Bet, ja kādreiz iejaucas policija un kādu no šiem neliešiem iebāž cietumā, sākas kaukšana un petīciju sniegšana, augstākā sabiedrība izmanto savu ietekmi, un nelietis pēc pāris nedēļām jau ir brīvībā vai ārzemēs, kur neapvaldāmi turpina pamfletu ražošanu. Salonos tagad čaloja vienīgi par komētu astēm un ekspedīcijām, par pievilkšanas spēku un Ņūtonu, par kanālbūvi, asinsriti un zemes dzīlēm.
Pat karalis aizrāvās ar kādu jaunmodīgu neprātu, tādu kā mākslīgu zibeni, kuru saucot par elektrību. Kāds cilvēk berzē pudeli, visam galmam asistējot, līdz tā sāk mest dzirksteles, un runā, ka viņa Majestāte esot dziļi iespaidota. Grūti iedomāties, ka šādu smieklīgu demonstrāciju savu acu priekšā varētu paciest viņa vecvectēvs, īsteni dižais Ludviķis, kura dāsnās valdīšanas laikā Baldīni bija ļoti laimīgs. Bet tagad valdīja jaunlaiku gars, un labi tas nevarēja beigties!
Ja tagad tieši un bezkaunīgi apšaubīja baznīcas autoritāti; ja par monarhiju pēc Dieva gribas un svēto karaļa personu runāja tā, it kā tie abi būtu tikai maināmi amati plašā valdīšanas formu katalogā, pēc kura varēja izdarīt izvēli, sekojot savai gaumei; visbeidzot bija nonācis tik tālu, ka tiek apgalvots: kārtība, paražas un laime zemes virsū iedomājamas arī bez visvarošā un augstā Dieva, balstoties uz kādas iedzimtas tikumības un veselā saprāta… ak Dievs, ak Dievs! Vai tad bija ko brīnīties, ka no augšas tas viss nonāca līdz apakšai, tikumi kļuva vaļīgi un cilvēce, noliedzot pastardienu, to pati tuvināja. Tas viss beigsies slikti.
1681. gada komēta visus bija ļoti uzjautrinājusi, tā nebija atstājusi neko vairāk kā sauju zvaigžņu, bet tas taču bija Dieva brīdinājums, kas norādīja, kā mēs tagad labi zinām, uz sairuma, sabrukuma laikmeta sākumu, uz to reliģisko un garīgo purvu, kuru cilvēce pati sev radīja un kurā pati arī reiz noslīks, kurā auga tādas smirdošas purva puķes kā šis Pelisjē!
Vecais Baldīni stāvēja pie loga un naidīgu skatu vērās pār upi krītošajos slīpajos saules staros. Parādījās kravas kuģi, kas lēnām slīdēja prom uz rietumiem Pont Neuf un Luvras galeriju ostas virzienā. Neviens pret straumi nepeldēja šurp, visi izmantoja pieteku otrpus salai. Viss plūda prom, tukši un piekrautie kuģi, airu laivas, plakanās zvejnieku laivas, netīri brūnais un saulē mirgojošais ūdens, viss plūda prom lēnā,
plašā un neatturamā straumē. Kad Baldīni skatījās lejup gar mājas sienu, šķita, ka plūstošais ūdens gribētu izvilkt tilta balstus.
Baldīni bija kļūdījies, pirkdams māju uz tilta, un divkārt kļūdījies, izvēloties rietumu pusi. Tagad viņa acu priekšā bija prom plūstošā upe, un šķita, ka prom plūst arī viņš pats, viņa nams un gadu desmitus krātā bagātība un ka viņš ir par vecu un vāju, lai spētu pretoties varenajai straumei. Dažkārt, kad viņam bija darīšanas kreisajā krastā Sorbonnas rajonā vai Saint-Sulpice, viņš negāja pa īsāko ceļu pāri salai un Senmišela tiltam, bet meta līkumu, ejot pa Pont Neuf, jo tas bija neapbūvēts. Viņš nostājās pie tilta austrumu margām un lūkojās, kā upe plūst viņa virzienā. Uz mirkli viņš ļāvās ilūzijai, ka arī viņa dzīvē viss kļuvis otrādi, plaukst veikali, kuplo ģimene, nav miera no skaistām sievietēm un rocība ar katru dienu pieaug.