Bet tad, mazliet paceļot acis, viņš pārsimt metru attālumā uz Pont au Change ieraudzīja savu šauro un augsto māju, savas darbistabas logu otrajā stāvā un sevi pašu sēžam pie loga un skatāmies uz aizplūstošo ūdeni. Ar to skaistais sapnis bija cauri, un Baldīni, kurš stāvēja uz Pont Neuf, novērsās, vēl vairāk nomākts nekā iepriekš, tikpat nomākts kā pašlaik, kad viņš novērsās no loga, devās atpakaļ pie rakstāmgalda un apsēdās pie tā.
Uz galda stāvēja Pelisjē smaržu flakons. Zeltaini brūnais šķidrums laistījās saules gaismā, tas bija dzidrs, bez nogulsnēm, un izskatījās pavisam nevainīgi, kā gaiša tēja taču līdztekus četrām piektdaļām spirta saturēja noslēpumainu maisījumu, kas spēja uztraukt visu pilsētu. Šis maisījums savukārt varēja sastāvēt no trim vai varbūt trīsdesmit vielām, kas bija sajauktas noteiktās proporcijās. Tā bija smaržas dvēsele, ja vien aukstā veikalnieka Pelisjē ražojumiem vispār varēja būt dvēsele, un šīs dvēseles uzbūvi vajadzēja noskaidrot.
Baldīni rūpīgi savilka degunu un mazliet nolaida žalūzijas, jo tieša saules gaisma bija kaitīga smaržvielām. Viņš izvilka no rakstāmgalda atvilktnes svaigu baltu kabatas lakatiņu un izklāja to. Tad, viegli pagriežot uzbāzni, atvēra flakonu. To darot, viņš atgāza galvu un aizspieda nāsis, jo nekādā gadījumā negribēja ļauties pirmajam smaržas iespaidam tieši no pudeles. Smarža bija jāosta atklātā, gaisīgā stāvoklī, nekādā gadījumā tā nedrīkstēja būt koncentrēta. Viņš uzpilināja dažas lāses uz kabatas lakatiņa, pavējoja to pa gaisu, lai padzītu alkoholu, un pabāza to zem deguna. Trīs īsos, spējos rāvienos Baldīni līdzīgi kā pulveri ievilka smaržu un uzreiz izpūta to, paķerdams vēl mazliet gaisa, atkārtoja trīstakts ostīšanu, nobeidzot to visu ar ļoti garu elpas vilcienu, kuru viņš ļoti lēni un vienmērīgi izpūta, it kā ļaudams tam virzīties pa garām lēzenām kāpnēm. Pēc tam Baldīni nometa kabatas lakatiņu uz galda un atslīga pret krēsla atzveltni.
Smarža bija pretīgi laba. Tas nožēlojamais Pelisjē diemžēl nebija muļķis. Viņš bija meistars, lai arī varbūt neko nebija mācījies. Baldīni vēlējās, lai „Amors un Psīhe" būtu viņa radīta smarža. Tā bija gluži neparasta. Tā bija absolūti klasiska, apaļa un harmoniska. Bet, neskatoties uz to, fascinējoši jauna. Tā bija svaiga, bet ne plēsonīga.
Tā bija puķota, bet nešķebināja. Tai bija brīnišķs, aizgrābjošs, tīksms, tumši brūns dziļums bet tā nebija ne pārblīvēta, ne nospiedoša.
Baldīni gandrīz vai bijīgi piecēlās un vēlreiz pabāza lakatiņu zem deguna. „Brīnišķīgi, brīnišķīgi…" viņš murmināja un kāri ostīja, „šī smarža ir sirsnīga, mīlīga, tā ir kā melodija, kas uzlabo garastāvokli… Blēņas, labs garastāvoklis!" Baldīni nikni nometa lakatiņu uz galda, pagriezās un, it kā nokaunējies no savas sajūsmas, devās uz tālāko istabas stūri.
Smieklīgi! Tik viegli ļauties māņiem. Kā melodija. Sirsnīga. Brīnišķīga. Labs garastāvoklis. Neprāts! Bērnišķīgs neprāts. Acumirkļa iespaids. Veca kļūda. Temperaments. Tas ir mantojums no itāļu senčiem. Nevērtē, kamēr tu osti! Tas taču ir pamatnoteikums, Baldīni, vecais aitasgalva! Kad tu od, tad od, vērtē pēc tam! „Amors un Psīhe" nav vienkārši jauka smarža. Izdevies produkts. Tā drīzāk ir prasmīgi pagatavota haltūra. Lai neteiktu, ka tā vispār ir ilūzija. Jo ko gan citu kā vienīgi laba darba ilūziju varētu gaidīt no Pelisjē. Protams, viņš taču nespēj producēt sarežģītu smaržu. Šis blēdis, spīdēdams ar īpašu izveicību, apmuļķoja visus ar pilnīgu harmoniju, šis cilvēks bija klasiskās smaržu mākslas vilks jēra veidolā, īsāk sakot: talantīgs briesmonis. Un tas ir daudz sliktāk nekā labticīgs nepraša.
Bet, Baldīni, neļauj sevi tik vienkārši piekrāpt. Tevi taču tikai uz mirkli pārsteidza haltūras pirmais iespaids. Kas zina, kā tas odīs pēc stundas, kad būs zudušas gaistošās substances un atklāsies smaržas vidējie slāņi? Vai kā tas odīs vakarā, kad būs sajūtami vienīgi smaržas smagākie un tumšākie elementi, kas patlaban apslēpti patīkamā puķu plīvurā? Pagaidi, Baldīni!
Otrais svarīgākais likums ir šāds: smarža dzīvo laikā; tai ir jaunība, briedums un vecums. Un tikai tad, ja tā visos vecumos izstaro patīkamu aromātu, tā atzīstama par izdevušos. Bieži gadījās tā, ka pirmajā mēģinājumā smarža likās brīnišķi svaiga, bet pēc īsa brīža ieguva puvušu dārzeņu un vēlāk tīras cibetas smaku, jo pēdējās bija par daudz. Ar cibetu vispār jārīkojas ļoti uzmanīgi! Viens lieks tās piliens bieži vien nozīmē katastrofu. Šeit arī visbiežāk kļūdās. Kas zina varbūt arī Pelisjē piegrūdis smaržai par daudz cibetas? Kas zina, varbūt no ambiciozā „Amora un Psīhes" vakarā būs palikusi tikai kaķa mīzalu smaka? Redzēsim.
Odīsim. Kā ass zāģis sašķeļ koku smalkās skaidiņās, tā mūsu deguns sadalīs Pelisjē smaržu pa sastāvdaļām. Tad kļūs skaidrs, ka šī burvju smarža radusies visparastākajā, visiem labi pazīstamā veidā. Mēs, Baldīni, Parfimērs, vēl parādīsim tam etiķmaisītājam Pelisjē. Mēs norausim masku no viņa ģīmja un parādīsim tiem jaunajiem, uz ko ir spējīgs īsts amatnieks. Viņa modernā smarža tiks precīzi atdarināta. Mūsu rokas radīs tik precīzu tās kopiju, ka to no īstās nespēs atšķirt pat dzinējsuns. Nē! Ar to vēl ir par maz! Mēs uzlabosim šo smaržu. Tā mēs norādīsim uz Pelisjē kļūdu un smalki ierīvēsim to viņam degunā. Tu esi nepraša, Pelisjē! Tu esi tikai tāds maziņš smerdelis! Smaržu mākslas avantūrists un vairāk nekas!