Viņš bija patiesi lepns uz sevi. Un bezgala atvieglots. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš iztaisnoja muguru un bez jebkādas piepūles nostājās pavisam taisni, atraisīts, brīvs un ielīksmots. Viņš varēja elpot caur degunu. Viņš skaidri saoda „Amoru un Psīhi", ar kuru bija piepildīta istaba, taču tas uz viņu vairs neatstāja nekādu iespaidu. Baldīni bija nolēmis mainīt savu dzīvi un jutās vienkārši brīnišķīgi. Tagad viņš dosies pie sievas, lai paziņotu tai savu lēmumu, pēc tam uz Notre-Dame, lai iedegtu sveci pateicībā par to, ka Dievs viņam, Džuzepem Baldīni, sūtījis zīmi un dāvājis tādu noteiktu raksturu.
Gandrīz jauneklīgi viņš uzbāza parūku plikajā paurī un ātri uzvilka zilos svārkus, paņēma no rakstāmgalda lukturi un izgāja no darbistabas. Tikko viņš bija iededzis sveci kāpņu telpā, lai apgaismotu ceļu uz dzīvokli, lejā atskanēja zvans. Tas nebija jaukais persiešu zvaniņš pie veikala ieejas durvīm, bet gan asais sētas durvju zvans, tā skaņa bija riebīga un jau sen krita Baldīni uz nerviem. Viņš bieži vien bija gribējis nomainīt šo zvanu, taču viņam vienmēr bija žēl naudas, bet tagad viņam pēkšņi ienāca prātā, ka tam vairs nav nozīmes, viņš pārdos uzbāzīgo zvanu kopā ar māju. Lai kaitina pēcteci!
Zvans ieskanējās vēlreiz. Baldīni lāčoja lejup. Droši vien Šenjē jau bija prom. Neizskatījās, ka kalpone grasītos atvērt durvis. Tā Baldīni neatlika nekas cits, kā pašam doties lejā, lai tās atvērtu.
Viņš atrāva aizbīdni un atvēra durvis nekas nebija redzams. Tumsa pilnīgi aprija sveces gaismu. Tad beidzot viņš saskatīja mazu stāvu; tas varēja būt bērns vai pusaudzis, kas kaut ko turēja rokā.
„Ko tu gribi?"
„Es atnesu kazas ādu no metra Grimala," stāvs sacīja, pienākot tuvāk un pastiepjot uz Baldīni pusi roku, kurai pāri bija pārkārtas ādas. Gaismā Baldīni saskatīja zēna seju ar bailīgi spīdošām acīm. Viņš bija salīcis. Likās, ka viņš grib aizsargāties ar izstiepto roku, it kā gaidīdams sitienu. Tas bija Grenuijs.
Patiesi, kazas āda! Baldīni atcerējās. Pirms pāris dienām viņš bija pasūtījis pie Grimala vislabākās mazgājamās ādas par piecpadsmit frankiem gabalā grāfa Veramona rakstāmpiederumu mapei. Tagad šīs ādas nebija viņam vairs vajadzīgas, viņš varēja mazliet ietaupīt. Bet, no otras puses, ja viņš vienkārši sūtīs zēnu prom…?
Kas zina, tas varētu radīt sliktu iespaidu, varētu sākt tenkot, ka uz Baldīni vairs nevar paļauties, ka viņam vairs nav pasūtījumu, ka viņš ir maksātnespējīgs… un tas nemaz nebūtu labi, nē, nē, tas samazinātu veikala pārdošanas cenu. Labāk nopirkt šo nevajadzīgo ādu. Neviens nedrīkst priekšlaicīgi uzzināt Baldīni nodomu mainīt savu dzīvi.
„Nāc iekšā!"
Viņš ielaida zēnu, un viņi devās uz veikalu, papriekšu Baldīni ar lukturi rokā, aiz viņa Grenuijs ar ādām. Grenuijs pirmo reizi bija parfimērijā, kur smaržas nebija otršķirīga lieta, bet bija pašā uzmanības centrā. Grenuijam, protams, bija zināmi visi pilsētas drogu veikali un parfimērijas, caurām naktīm viņš bija stāvējis pie to skatlogiem, piebāzis degunu pie durvju šķirbām. Viņš pazina visas smaržas, ar kurām šeit rīkojās, un savā iztēlē bija izveidojis no tām visbrīnišķīgākos parfīmus. Viņš negaidīja neko jaunu. Bet, līdzīgi muzikālam bērnam, kas grib tuvumā redzēt orķestri vai baznīcas ērģeles, Grenuijam kārojās aplūkot parfimērijas iekšieni, un, padzirdējis par Baldīni pasūtījumu, viņš darīja visu iespējamo, lai varētu to viņam nogādāt.
Nu viņš stāvēja Baldīni veikalā tajā Parīzes vietā, kur bija vislielākais profesionālo smaržu daudzums vienkopus šaurā telpā. Drebošajā sveces gaismā nevarēja saskatīt pārāk daudz letes un svaru ēnu, gārņus un viņu trauku, pircēju krēslu, tumšus plauktus pie sienām, misiņa instrumentu mirdzumu un baltas etiķetes uz glāzēm un tīģeļiem; viņš nesaoda arī neko tādu, kas nebūtu saožams uz ielas. Bet viņš uzreiz saoda to nopietnību, kas valdīja telpās, viņš pat gribētu teikt: svētu nopietnību, ja vien vārdam „svēts" vispār būtu kāda jēga, Grenuijs juta aukstu nopietnību, amatniecisku prātīgumu, sausu veikalnieciskumu, tas bija redzams katrā instrumentā, katrā mēbelē, katrā trauciņā, katrā pudelītē un podiņā. Velkoties pakaļ Baldīni, viņa ēnā, jo Baldīni neapgrūtināja sevi ar gaismas rādīšanu, Grenuiju pārņēma doma, ka viņš iederas šeit un nekur citur, ka viņš šeit paliks, ka šeit ir viņa paradīze.
Šī doma, protams, bija groteski bezkaunīga. Jo nebija taču nekā tāda, kas viņam, šaubīgas izcelsmes ģērētavas palīgstrādniekam, bez sakariem un protekcijas, bez noteikta sociāla statusa, ļautu cerēt uz to, ka viņš drīkst spert kāju slavenākajā Parīzes parfimērijas namā, un vēl jo mazāk tagad, kad bija nolemts veikalu likvidēt. Bet šeit nemaz nevarēja būt runas par cerību, ar kādu Grenuijs formulēja šo domu, tā bija viņa pārliecība. Viņš zināja, ka izies no šī veikala tikai, lai savāktu no Grimala savas drēbes, pēc tam viņš veikalu vairs neatstās. Ērce bija saodusi asinis. Gadiem ilgi tā bija sevī ierāvusies un klusi gaidījusi. Tagad tā bezcerības pārņemta krita no koka, lai notiek kas notikdams. Tieši tādēļ Grenuijs jutās tik drošs.
Viņi bija izgājuši cauri veikalam. Baldīni atvēra palīgtelpas durvis. Šī pret upi vērstā telpa bija noliktava un vienlaikus darbnīca un laboratorija, kur vārīja ziepes, jauca pomādes un pildīja vēderainas pudeles ar smaržūdeņiem.