Pēc dažām nedēļām Žanna Bisi ar grozu rokā stāvēja pie Senmerī klostera vārtiem un piecdesmitgadīgajam, plikgalvainajam un pēc etiķa viegli dvakojošajam Terjē tēvam, kurš atvēra vārtus, sacīja: „Še tev," nolikdama grozu uz sliekšņa.
„Kas tas ir?" Terjē jautāja, noliekdamies pār grozu un ošņādams to. Viņš jauta ko ēdamu.
„Rue aux Fers bērnu slepkavnieces bastards!"
Terjē tēvs ar pirkstu urķējās pa grozu, līdz kļuva redzama zīdaiņa seja.
„Viņš izskatās ļoti labi. Tukls un rozā."
„Jo viņš ir izrijis mani tukšu. Tukšu līdz pat kauliem. Bet tam pienācis gals. Tagad jūs paši varat barot viņu ar kazas pienu, biezputru un ķirbju sulu. Bastards rij visu."
Terjē tēvs bija omulīgs vīrs. Viņa pārziņā bija klostera labdarības fonds, naudas dalīšana nabagiem un trūkumcietējiem. Viņš gaidīja pateicību par šo darbu, un viņam nepatika, ja viņu lieki apgrūtināja. Tehniski sīkumi tam riebās, detaļas vienmēr nozīmēja grūtības, bet grūtības nozīmēja viņa miera traucēšanu, un to viņš necieta. Viņš dusmojās, ka vispār atvēris vārtus. Viņš vēlējās, lai šī sieviete paņemtu savu grozu un vāktos mājās, liktu viņu mierā ar savām zīdaiņu problēmām. Pamazām Terjē tēvs nomierinājās un ieelpodams ievilka piena un sierainas aitas vilnas smaržu, kuru izstaroja zīdītāja. Tā bija patīkama smarža.
„Es nesaprotu, ko tu gribi. Es patiesi nesaprotu, uz ko tu tēmē. Es nevaru iedomāties, kā zīdainim varētu kaitēt tas, ka viņš vēl kādu laiku paliktu pie tevis."
„Viņam tiešām nekas nekaitētu, bet man gan. Es esmu zaudējusi desmit mārciņas svara, pie tam ēdu trīsreiz vairāk. Un tas par trim frankiem nedēļā!"
„Jā, es saprotu," gandrīz atviegloti teica Terjē, „skaidrs, runa kā parasti ir par naudu."
„Nē," zīdītāja atbildēja.
„Tomēr ir tā un ne citādi! Vienmēr, kad klauvē pie šiem vārtiem, runa ir par naudu. Kā es vēlētos, lai kaut vienu reizi, kad es atveru šos vārtus, aiz tiem stāvētu cilvēks, kurš runātu par ko citu. Kāds vienkārši apliecinātu cieņu, atnesot kādu augli vai riekstu. Rudenī taču ir tik daudz tāda, ko varētu atnest. Kādu ziedu, piemēram. Vai vienkārši atnāktu un sacītu: „Lai Dievs jums palīdz, Terjē tēvs." Bet to jau laikam es nekad nepiedzīvošu. Ja pie vārtiem nestāv lūdzējs, tad tas ir tirgonis, ja tas nav tirgonis, tad amatnieks, ja nelūdz žēlastības dāvanu, tad piestāda rēķinu. Es vienkārši nevaru parādīties uz ielas. Izejot uz ielas, ik uz soļa mani lenc ļautiņi, prasot naudu!"
„Es neprasu neko," zīdītāja sacīja.
„Bet es tev teikšu: tu neesi vienīgā zīdītāja šajā apvidū. Ir simtiem pirmklasīgu zīdītāju, kuras par trim frankiem nedēļā būtu ar mieru likt šo zīdaini pie krūts vai barot to ar putru, sulām vai citām lietām…"
„Tad atdod viņu kādai no tām!"
„…Bet, no otras puses, nav labi bērnu tā mētāt. Kas zina, vai ar citas pienu viņš augs tikpat labi kā ar tavu. Viņš ir pieradis pie tavas krūts smaržas, un, tu droši vien zini, pie taviem sirdspukstiem."
Tad viņš vēlreiz dziļi ieelpoja zīdītājas silto smaržu un, manīdams, ka viņa vārdi nav atstājuši nekādu iespaidu, sacīja:
„Nes tagad bērnu mājās! Es apspriedīšu šo lietu ar prioru. Es teikšu viņam, lai maksā tev četrus frankus nedēļā."
„Nē," sacīja zīdītāja.
„Labi, piecus!"
„Nē."
„Cik tad tu īsti gribi?" Terjē kliedza. „Pieci franki par tādu vienkāršu darbu kā zīdaiņa kopšana ir milzu nauda!"
„Es negribu naudu," zīdītāja sacīja. „Es gribu dabūt bastardu prom no savas mājas."
„Kāpēc, mīļā kundze?" Terjē jautāja, ar pirkstu urķēdamies pa grozu. „Tas taču ir mīļš bērns. Rozā, nekliedz, labi guļ, kristīts."
„Viņš ir velna apsēsts."
Terjē žigli izvilka pirkstu no groza.
„Neiespējami. Pilnīgi neiespējami, zīdainis nevar būt velna apsēsts. Zīdainis vēl nav cilvēks, viņa dvēsele vēl nav izveidojusies. Un tāpēc viņš nemaz nevar interesēt nelabo. Varbūt viņš jau runā? Vai viņam piemīt pievilkšanas spēja? Varbūt viņš kustina priekšmetus? Vai nelabi smird?"
„Viņš vispār neož," zīdītāja atbildēja.