Šķietami haotiski Grenuijs ņēma te vienu, te otru flakoniņu, atkorķēja to, uz mirkli pabāza to sev zem deguna, te bēra no viena, te pilināja no cita, te mazliet pievienoja no trešā. Viņš neizmantoja ne pipeti, ne mēģeni, ne mērglāzi, ne karotīti, ne maisāmo kociņu. Nevienam no šiem instrumentiem, kuri dara sarežģīto maisīšanas procesu pārskatāmu, Grenuijs pat nepieskārās. Izskatījās, ka viņš vienkārši spēlējas, kā bērns, kas no ūdens un visādiem draņķiem vāra drausmīgu dziru, apgalvodams, ka tā ir zupa. Jā, tieši kā bērns, Baldīni nodomāja, viņš arī izskatās pēc bērna, neskatoties uz savām mezglainajām rokām, neskatoties uz savu rētaino seju un bumbuļveidīgo veca vīra degunu. Sākumā viņš man likās vecāks, tagad izskatās, ka viņš ir ļoti jauns, viņš ir kā tie nepieejamie, neizprotamie, pašpārliecinātie pirmcilvēki, kas šķietami nevainīgi domā tikai par sevi un grib sev despotiski pakļaut visu pasauli un tā arī izdarītu, ja vien viņu lieluma mānijai ļautu brīvi attīstīties un to nesavaldītu ar visstingrākajiem audzināšanas pasākumiem, kas rada disciplinētu un apzinīgu īsta cilvēka eksistenci. Šāds fanātisma pārpilns bērns, paslēpies jauneklī, šobrīd degošām acīm stāvēja pie galda. Viņš acīmredzami bija aizmirsis, ka šai darbnīcā bez viņa un pudelēm, kuras tādā apsēstībā tika liktas pie piltuves, lai gatavotu velnišķīgu dziru, kura pēc tam pilnā nopietnībā tiks uzdota par „Amoru un Psīhi", ir vēl kāds cits. Baldīni kļuva baisi, kad viņš drebošajā sveču gaismā lūkojās uz tik briesmīgi pašpārliecinātām darbībām; agrāk tādu cilvēku nebija, un uz mirkli Baldīni kļuva tik skumjš un nomākts kā šo pēcpusdien, kad viņš saulrietā skatījās uz pilsētu tādi tipi kā šis varēja rasties tikai jaunajos laikos, tie ir pavisam cita veida eksemplāri, agrāk tādu nebija…
Bet šis visuspējīgais zeņķis vēl dabūs mācību! Pēc smieklīgās izrādes beigām viņš tam kārtīgi sados, tā ka tas laidīsies no šejienes prom kā mazā nelaimes čupiņa, kura bija atnākusi šurp. Draņķis tāds! Šodien vispār ne ar vienu nevarēja ielaisties, jo visapkārt čumēja un mudžēja draņķi.
Baldīni bija tā aizrāvies ar savu riebumu pret jaunajiem laikiem, ka viņam īsti nebija skaidrs, kādēļ Grenuijs pēkšņi aizkorķēja visas pudeles un izvilka piltuvi no maisāmpudeles, ar labo roku satvēra to aiz kakliņa un, ar kreiso aizspiezdams, sāka spēcīgi kratīt. Tikai tad, kad pudele bija pāris reizes novirmojusi gaisā un vērtīgais saturs kā limonāde nošļankājās no pudeles vēdera līdz tās kaklam un atkal atpakaļ, Baldīni izgrūda savas dusmas un riebumu. „Diezgan!" viņš iebrēcās. „Tagad gan pietiks! Tūlīt beidz! Basta! Noliec pudeli uz galda un vairs neko neaiztiec, vai tu saprati? Es laikam esmu palicis pavisam traks, ka vispār klausījos tavā čiepstēšanā. Tas, kā tu apejies ar lietām, pierāda, ka tu esi stulbs, stulbs barbars un vēl piedevām bezkauņa. Tu nederētu pat par limonādes maisītāju, tevi nedrīkstētu laist pat visprimitīvākā lakricūdens tuvumā, nemaz nerunājot par smaržām! Priecājies, ka tev meistars ļauj šļankāties ar ģērējamo dziru! Neiedomājies vai tu dzirdi? Neiedomājies jel kaut vēl reizi spert kāju pār parfimērijas slieksni!"
Tā runāja Baldīni. Viņam sakot šos vārdus, telpa pildījās ar „Amoru un Psīhi". Parfīmam ir pārliecības spēks, kas pārāks par vārdiem, skatienu, jūtām un gribu. Smaržas pārliecības spēks nav atvairāms, jo tas, mums ieelpojot, iekļūst plaušās, piepildot mūs, un nav līdzekļu, kas ļautu tam pretoties.
Grenuijs bija nolicis pudeli, noņēmis ar smaržu saslapināto roku no tās kakliņa un noslaucījis svārku stērbelē. Tagad bija jāpaiet pāris soļu atpakaļ un jāsaraujas, lai Baldīni rāšanās radītu pietiekamu viļņu daudzumu, kas nodrošinātu parfīma izplatīšanos telpā. Vairāk nekas nebija vajadzīgs. Lai arī Baldīni vēl arvien spārdījās, ķērca un lamājās, ar katru elpas vilcienu viņa uz āru izrādītās dusmas guva arvien mazāk iekšējas barības. Viņam likās, ka kāds gribētu viņu atspēkot, tādēļ runas nobeigumā bija jūtams viltots patoss. Kad viņš beidza un mirkli bija klusējis, Grenuija piezīme „parfīms ir gatavs" vairs nebija vajadzīga. Baldīni to jau zināja.
Taču, neskatoties uz to, ka viņu jau labu brīdi no visām pusēm apņēma „Amors un Psīhe", viņš tomēr devās pie ozolkoka galda, lai noņemtu provi. Viņš izvilka no kabatas tīru, sniegbaltu kabatas lakatiņu, izklāja to un uzlēja dažus pilienus smaržas, kurus ar garu pipeti izvilka no jaucampudeles. Viņš izstieptā rokā mazliet pavējoja lakatiņu un tad klīrīgi pielika to pie deguna, ievilkdams smaržu. Izpūšot gaisu, viņš apsēdās uz taburetes. Dusmu uzliesmojuma laikā viņš bija tumši sarkans, bet tagad kļuva pavisam bāls. „Neticami, Dieva vārds, neticami," viņš klusu murmināja. Viņš neskaitāmas reizes lika lakatiņu pie deguna un, grozīdams galvu, murmināja: „Neticami." Tas bez mazākajām šaubām bija „Amors un Psīhe", nīstamais un ģeniālais smaržu maisījums bija tik precīzi atkārtots, ka pat Pelisjē nespētu to atšķirt no sava darinājuma.
„Neticami…"
Baldīni bāls un sarāvies sēdēja uz taburetes un ar kabatlakatiņu rokā izskatījās visai smieklīgi, kā iesnu nomocīta jaunkundze, kura visu laiku bāž to pie deguna. Viņš bija pilnīgi zaudējis runas spēju. Viņš pat vairs nespēja pateikt „neticami", viņš vienkārši monotoni stenēja: „Hm, hm, hm…", mādams ar galvu un blenzdams uz maisāmo pudeli. Pēc kāda brīža pavisam klusi pie galda pienāca Grenuijs.