„Tā nav laba smarža," viņš sacīja, „tās kompozīcija ir ļoti slikta."
„Hm, hm, hm," Baldīni sacīja, bet Grenuijs turpināja: „Ja jūs, metr, atļautu, es minūtes laikā iztaisītu no tās piedienīgu smaržu!"
„Hm, hm, hm," Baldīni piekrītoši māja ar galvu. Tas nebija tādēļ, ka viņš tam piekristu, bet gan tādēļ, ka viņu bija pārņēmusi bezpalīdzīga apātija un viņš būtu piekrītoši mājis, sacīdams „hm, hm, hm", lai ko viņam neteiktu, viņš arī neizrādīja nekādu pretošanos, kad Grenuijs otro reizi ķērās pie pudelēm, sākdams ar spirta balonu. Viņš lēja spirtu tieši virsū smaržai, kas atradās jaucampudelē, un atkal šķietami haotiski gāza flakonu saturu piltuvē. Tikai procedūras beigās viņš nekratīja pudeli, tikai mazliet pazvalstīja to līdzīgi konjaka glāzei, vai nu cienīdams Baldīni jūtas, vai arī tādēļ, ka šoreiz viņam pudeles saturs likās vērtīgāks un tikai šai mirklī, kad gatavais šķidrums jau mirguļoja pudelē, Baldīni attapās, piecēlās, vēl arvien aizspiedis degunu ar kabatlakatiņu, it kā gribēdams aizsargāt savu iekšējo pasauli pret jaunu uzbrukumu.
„Gatavs, metr," Grenuijs sacīja. „Tagad tā ir patiesi laba smarža."
„Jā, jā, ir jau labi," Baldīni atteica, atgaiņādamies ar brīvo roku.
„Vai jūs negribētu noņemt provi?" Grenuijs atkal iedūcās, „Jūs tiešām negribat? Kā tad bez proves?"
„Vēlāk, tagad man nav noskaņojuma… Es esmu aizņemts ar citām domām. Tagad ej mājā! Žigli!"
Baldīni paņēma lukturi un caur veikalu devās uz durvju pusi. Grenuijs sekoja. Tā viņi nonāca līdz šaurajam gaitenim, kas veda pie dienesta izejas. Vecais uzgrūdās vārtiem, atvilka aizbīdņus un atvēra durvis. Viņš pagāja sāņus, lai izlaistu Grenuiju.
„Vai es varēšu pie jums strādāt, metr?" Grenuijs vaicāja, stāvēdams uz sliekšņa, viņš atkal bija salīcis un glūnīgu skatienu.
„Es nezinu," Baldīni atbildēja, „es par to padomāšu. Ej!"
Tad Grenuijs pazuda, tumsas aprīts. Baldīni stāvēja un skatījās naktī. Labajā rokā viņš turēja lukturi, kreisajā kabatlakatiņu, it kā viņam no deguna tecētu asinis. Viņš vēl joprojām bija baiļu pārņemts. Viņš ļoti veikli aizbīdīja durvju aizbāžņus. Tad noņēma no sejas aizsarglakatiņu, iegrūda to kabatā un cauri veikalam devās atpakaļ uz darbnīcu.
Smarža bija tik debešķīgi laba, ka Baldīni acīs saskrēja asaras. Viņam nevajadzēja ņemt provi, viņš vienkārši nostājās pie darbgalda un ieelpoja smaržu no jaucampudeles. Parfīms bija brīnišķīgs. Salīdzinājumā ar „Amoru un Psīhi" šī smarža bija simfonija pret vienas vijoles čīgāšanu. Pat vēl vairāk. Baldīni aizvēra acis, un viņā atdzīvojās visslēptākās atmiņas. Viņš bija jauns un gāja pa Neapoles dārziem;
viņš redzēja, kā viņu tura rokās tumšmataina sieviete, viņš redzēja nakts vēja skarta rožu pušķa siluetu uz palodzes, viņš dzirdēja putnu dziesmas un tālumā ostas mūziku, cieši pie pašas auss viņš dzirdēja kādu sakām „es tevi mīlu" un juta, ka viņam svētlaimē saceļas mati, tagad, šajā brīdī! Viņš atvēra acis, labpatikā iestenēdamies. Šis parfīms nebija parfīms tradicionālajā izpratnē. Tā nebija smarža, kuru lieto, lai labāk ostu, tas nebija tualetes izstrādājums. Tas bija kaut kas pavisam jauns, kas spēja radīt veselu pasauli, burvīgu, bagātu pasauli, kurā ieejot uzreiz tika aizmirstas visas nepatikšanas. Tajā varēja justies tik bagāti, tik labi, tik brīvi un tik patīkami…
Baldīni nolaidās mati, un viņu pārņēma apdullinošs dvēseles miers. Viņš paņēma ādu, kas stāvēja uz galda stūra, paņēma nazi un sagrieza ādu, ielika gabaliņus stikla vanniņā un pārlēja ar jauno parfīmu. Tad uzlika vanniņai stikla plāksni. Pēc tam salēja atlikušo smaržu divos flakonos un uzlīmēja tiem etiķetes ar uzrakstu „Nuit Napolitaine". Tad nodzēsa gaismu un devās prom.
Ēdot vakariņas, viņš sievai neko neteica. Pēcpusdienas svētā apņemšanās vispār netika pieminēta. Arī sieva neko neteica, jo ievēroja, ka Baldīni ir labā garastāvoklī, un viņa par to ļoti priecājās. Viņš negāja arī uz Notre-Dame, lai pateiktos Dievam par rakstura stingrību. Jā, un tai dienā viņš pirmo reizi aizmirsa vakara lūgšanu.
Nākamajā rītā viņš teciņus devās pie Grimala. Vispirms viņš nekaulējoties samaksāja par ādām. Tad viņš ielūdza Grimalu uz „Tour d'Argent" iedzert baltvīnu un piedāvāja atpirkt no viņa mācekli Grenuiju. Protams, viņš nestāstīja, priekš kam viņam vajadzīgs Grenuijs. Viņš melsa kaut ko par milzīgu smaržīgu ādu pasūtījumu un vajadzību pēc neskolota darbaspēka. Viņam esot vajadzīgs uzcītīgs zēns, kas darītu visvienkāršākos darbus, sagrieztu ādas un tā tālāk. Viņš pasūtīja vēl vienu pudeli vīna un piedāvāja Grimalam divdesmit livrus kompensācijas par tām neērtībām, kas varētu celties sakarā ar Grenuija prombūtni. Divdesmit livri bija astronomiska summa. Grimals uzreiz piekrita. Viņi devās uz ģērētavu, kur Grenuijs dīvainā kārtā jau gaidīja ar sasietu pauniņu. Baldīni samaksāja divdesmit livrus un, paņēmis līdzi Grenuiju, devās prom pārliecībā, ka noslēdzis spožāko darījumu savā mūžā.
Arī Grimals bija pārliecināts, ka noslēdzis labāko darījumu savā mūžā, viņš devās atpakaļ uz „Tour d'Argent" un izdzēra tur vēl divas pudeles vīna, pret pusdienu viņš pārvācās uz „Lion d'Or", kur piedzērās tik briesmīgi, ka, gribēdams pārvākties atpakaļ uz „Tour d'Argent", sajauca Rue Geoffroi L 'Anier ar Rue des Nonaindiēres un nonāca nevis uz Marijas tilta, kā bija cerējis, bet gan uz Quai des Ormes . No turienes viņa seja vēl ilgi bija redzama gremdējamies Sēnas ūdeņos kā mīkstā gultā. Viņš bija uz vietas beigts. Upei vajadzēja krietni vien papūlēties, lai dabūtu viņu prom no staignā krasta un gar pietauvotajām liellaivām ievilktu spēcīgajā vidus straumē. Tikai agrā rīta stundā ģērmanis Grimals jeb, precīzāk izsakoties, viņa slapjais līķis sāka ceļu uz rietumiem.