Kad tas bez trokšņa, neaizķerot nevienu balstu, papeldēja garām Pont au Change, divdesmit metrus augstāk Grenuijs devās gulēt. Viņam bija ierādīts kakts Baldīni darbnīcas stūrī, viņš bija saņēmis arī gultiņu, kurpretī viņa agrākais maizes tēvs, izstiepis visas četras ekstremitātes, plunčājās aukstajos Sēnas ūdeņos. Grenuijs savilkās pavisam maziņš, atgādinot ērci. Iemiegot viņš grima aizvien dziļāk un dziļāk sevī un noturēja triumfālu ievākšanos savā iekšējā cietoksnī, kurā viņš svinēja smaržīgus uzvaras svētkus, gigantiskas orģijas ar vīraku un mirrēm.
Grenuijam sākot strādāt, Džuzepes Baldīni nams ieguva nacionālu, pat Eiropas atzinību. Persiešu zvaniņš skanēja bez apstājas, arī gārņi spļāva bez pārtraukuma.
Pirmajā vakarā Grenuijam bija jāizgatavo vesels milzīgs balons ar „Nuit Napolitaine", nākošajās dienās tika pārdoti astoņdesmit flakoni šīs smaržas. Smaržas slava izplatījās milzu ātrumā. Šenjē acis kļuva stiklainas no naudas skaitīšanas un mugura stīva no biežas klanīšanās augstiem un vēl augstākiem kungiem vai augstu un vēl augstāku kungu kalpotājiem. Reiz atvērās durvis un veikalā ienāca grāfa d'Aržansona kalps un kliedza, kā prot kliegt tikai kalpi, ka viņa kungs vēlētos piecus flakonus jaunā parfīma. Šenjē vēl stundas ceturksni pēc tam trīcēja bijīgās bailēs, jo grāfs bija viņa Majestātes intendants un kara ministrs un viens no ietekmīgākajiem vīriem Parīzē.
Kamēr Šenjē veikalā viens pats cīnījās ar pircēju plūdiem, Baldīni ieslēdzās darbnīcā ar jauno mācekli. Šenjē tas tika pamatots ar fantastisku teoriju „par darba dalīšanu un racionalizāciju". Baldīni paskaidroja, ka gadiem ilgi viņš esot pacietis to, ka Pelisjē un citi viņam līdzīgi aizvilinājuši pircējus un sabojājuši visu veikalu. Tagad viņa pacietībai pienācis gals. Viņš nolēmis pieņemt šo izlēcēju izaicinājumu un lietos pret tiem viņu pašu metodes: ik sezonu jauns parfīms. Ja būs vajadzīgs, arī biežāk, kaut vai katru nedēļu. Viņš esot nolēmis pilnā mērā izmantot savus radošos resursus. Tādēļ viņš viens, ar nemācītā puišeļa palīdzību ražošot smaržas un Šenjē tās pārdošot. Šī metode būšot jauna lappuse parfimērijas vēsturē, tā iznīcināšot konkurentus un darīšot viņus pašus bagātus, jā arī Šenjē saņemšot noteiktu šo bagātību procentu.
Pirms dažām dienām Šenjē būtu šādas runas iztulkojis kā vecuma neprātu. Viņš nodomātu, ka Baldīni ir nobriedis doties uz Charitē un ka nebūs vairs ilgi jāgaida, līdz viņš noliks karoti. Tagad Šenjē tā vairs nedomāja. Viņš bija tik aizņemts, ka tam vienkārši nebija laika. Viņš bija tik aizņemts, ka vakaros gandrīz nespēja pat iztukšot kasi un atskaitīt savu daļu. Viņam ne sapņos nerādījās, ka kaut kas nebūtu kārtībā, kad Baldīni vai ik pārdienas iznāca no darbnīcas ar jaunu produktu.
Kas tās bija par smaržām! Tie nebija tikai pirmklasīgi parfīmi, bija arī jauni krēmi un pūderi, ziepes un matu losjoni, ūdeņi un eļļas.
Visas smaržvielas tagad smaržoja pa jaunam, citādi un brīnišķīgāk nekā jelkad. Visam, pilnīgi visam, ko Baldīni tagad ražoja, bija milzīga piekrišana, publika bija kā uzburta, cenām nebija nekādas nozīmes. Visiem Baldīni produktiem bija panākumi. Šie panākumi bija tik milzīgi, ka Šenjē tos uztvēra kā dabas parādību, nemaz nemēģinot analizēt cēloņus. Tam, ka jaunajam māceklim, kurš kā suns mājoja darbnīcā un reizēm bija redzams tīrot traukus, būtu kāds sakars ar pasakaino veikala uzplauksmi, tam Šenjē nebūtu ticējis pat tad, ja kāds būtu to viņam teicis.
Protams, ka tas viss bija Grenuija nopelns. Tas, ko Baldīni nesa Šenjē pārdošanai, bija tikai niecīga daļiņa no Grenuija maisījumiem. Baldīni nespēja vien visu izostīt un novērtēt. Tās bija īstas mokas izvēlēties kādu no šiem brīnišķīgajiem maisījumiem. Burvju māceklis varētu apgādāt ar receptēm visus Francijas parfimērus, pie tam visi maisījumi būtu visaugstākās kvalitātes un ne reizi neatkārtotos. Bet viņš tomēr nevarētu apgādāt ar receptēm tas ir, ar formulām, jo smaržas tika radītas pilnīgi haotiskā, neprofesionālā manierē, kura Baldīni bija jau pazīstama. Lai spētu šo trako veikalu, ja ne kontrolēt, tad vismaz aptvert, Baldīni kādu dienu pieprasīja, lai Grenuijs, veidojot savus maisījumus, lietotu mērglāzi un pipeti, kaut arī neuzskata to par nepieciešamu. Viņam vajadzētu arī censties spirtu neuzlūkot vis par smaržvielu, bet gan par šķīdinātāju, kas pievienojams procesa beigās. Viņš varētu arī darboties mazliet lēnāk, pārdomāti un lēni, kā piedien īstam amatniekam.
Grenuijs pildīja šīs prasības. Tagad Baldīni varēja sekot burvju meistara kustībām un fiksēt tās. Baldīni sēdēja blakus Grenuijam ar spalvu un papīru, arvien atgādinādams, ka jāstrādā lēnāk, pierakstīja, cik gramu viena, cik mēru otra un cik pilienu trešā ingredienta pazuda jaucampudelē.
Tādā dīvainā veidā, kur katrs solis tika analizēts ar visu Baldīni rīcībā esošo līdzekļu palīdzību, beidzot izdevās iegūt sintētisku smaržu aprakstu. Kā Grenuijs bez šāda apraksta spēja jaukt smaržas, Baldīni bija neatminama mīkla vēl līdz šai dienai, tas bija brīnums. Taču brīnums bija pārvēršams arī formulās, un Baldīni, gars, kurš alka pēc noteikumiem, bija puslīdz apmierināts. Parfimēra pasaules smaržu aina bija paglābta no pilnīga kraha.