Pamazām Baldīni atšķetināja visu Grenuija parfīmu receptes un, visbeidzot, aizliedza viņam jaukt jaunus parfīmus, ja pats nesēdēja blakus un soli pa solim nepierakstīja visas darbības. Šīs piezīmes, daudzi duči formulu tika stāvā rokrakstā pedantiski iegrāmatotas divos blociņos, viens tika glabāts ugunsdrošajā naudas skapī, bet otru Baldīni pastāvīgi nēsāja sev līdzi, pat naktī gulēt ejot, viņš to paturēja blakus. Tas deva viņam drošības sajūtu. Viņš varēja, ja vien gribēja, atkārtot Grenuija brīnumus, kas bija satricinājuši viņu līdz sirds dziļumiem. Pierakstot formulu, viņam šķita, ka šausmīgais radošais haoss, kurš nāca no mācekļa iekšienes, ir savaldīts. Arī tas apstāklis, ka Baldīni tagad ne vien truli blenza, bet piedalījās radošajā procesā, vērodams un fiksēdams to, stiprināja viņa pašapziņu. Pēc kāda laika Baldīni pat sāka domāt, ka smaržu rašanās ir arī viņa nopelns. Bet, kad viņš šīs smaržas bija ierakstījis savā piezīmju grāmatiņā un pielicis sev pie krūts, parfimērs vairs nešaubījās par to, ka tas ir viņa īpašums.
Arī Grenuijam bija savs labums no Baldīni uzspiestās disciplīnas. Pats viņš neko tādu nekad nebūtu iedomājies. Viņam nekad nevajadzēja pārbaudīt formulu, lai pēc nedēļas vai mēneša rekonstruētu kādu parfīmu, jo viņš nekad neaizmirsa smaržas. Bet viņš iemācījās apieties ar mērglāzi, svariem un parfimērijas valodu; viņš instinktīvi juta, ka šīs zināšanas var noderēt. Pēc dažām nedēļām viņš ne tikai zināja visu Baldīni darbnīcā atrodamo smaržvielu nosaukumus, bet arī prata pats pierakstīt savu parfīmu formulas un otrādi svešas formulas pārvērst parfīmos vai citos smaržproduktos. Pat vēl vairāk! Kopš viņš bija iemācījies izteikt savas idejas gramos un pilienos, viņam vairs nebija nepieciešama eksperimentālā starpstadija. Ja Baldīni uzdeva viņam radīt kādu jaunu produktu kabatlakatiņu smaržu, smaržu maisiņu vai smiņķi, Grenuijs vairs neķērās pie flakoniem un pulveriem, bet vienkārši apsēdās pie galda un uzrakstīja formulu. Viņš bija iemācījies, pārvēršot savus priekšstatus gatavā parfīmā, papildināt to ar formulas pierakstu. Grenuijam tas bija apkārtceļš. Citi un vispirmām kārtām Baldīni uzskatīja, ka tas ir progress. Grenuija brīnumi bija tādi paši kā agrāk. Bet, apslēpti receptūrā, tie vairs nelikās tik briesmīgi, un tā bija priekšrocība. Jo labāk Grenuijs apguva amatnieku paņēmienus un metodes, jo labāk viņš prata izteikties konvencionālajā parfimēru valodā, jo mazāk no viņa bijās meistars. Drīz vien Baldīni sāka uzskatīt viņu par vienkārši ļoti apdāvinātu, bet vairs ne par otro Frangipani vai burvi, un tas Grenuijam bija ļoti izdevīgi. Viņš bez lielas piepūles maldināja Baldīni, izlikdamies sveram ingredientus, gāzelējot pudeli un appilinot lakatiņu. Tagad viņš prata plivināt to gar degunu tikpat eleganti kā meistars. It kā nejauši, ar labi pārdomātiem starplaikiem, viņš kļūdījās tā, lai Baldīni nevarētu to nepamanīt. Viņš it kā aizmirsa izfiltrēt kādu šķidrumu vai nepareizi iestādīja svarus, vai ierakstīja formulā nesamērīgi augstu ambras procentu… un ļāva sev norādīt uz šo kļūdu, lai milzīgā uzcītībā to izlabotu. Tā viņam izdevās radīt Baldīni ilūziju, ka lietas virzās uz labo pusi. Grenuijs jau nemaz negribēja muļķot veco Baldīni. Viņš gribēja šo to iemācīties. Protams, ne jau parfīmu jaukšanu vai pareizu smaržas kompozīciju! Šajā nozarē neviens visā plašajā pasaulē nevarēja būt Grenuijam par skolotāju, un Baldīni veikalā arī bija daudz par maz ingredientu, lai Grenuijs spētu īstenot savus priekšstatus par patiesi dižu parfīmu. Tas, ko viņš darīja pie Baldīni, bija vienkāršas spēlītes salīdzinājumā ar to, ko viņš bija nodomājis kādreiz īstenot. Bet tam, Grenuijs to labi zināja, bija divi priekšnoteikumi: pilsoniskas eksistences čaula bija jākļūst vismaz par zelli lai tās aizsegā varētu sekot savām kaislībām un netraucēti sasniegt savus mērķus. Otrs priekšnoteikums bija dažas amatnieciskas prasmes, kas bija saistītas ar smaržvielu iegūšanu, izolēšanu, koncentrēšanu, konservēšanu īsāk sakot, mākas, kas darīja smaržvielas lietojamas. Grenuijam bija smalkākais deguns pasaulē, kā analītiski, tā visas smaržu ainas uztveres ziņā, taču viņam pietrūka prasmes priekšmetiski apliecināties smaržu pasaulē.
Tā viņš ļāva sev mācīt vārīt ziepes no cūku taukiem un šūt cimdus, jaukt pūderi no kviešu miltiem un mandeļu putekļiem, un saberztām vijolīšu saknēm. Viņš pacietīgi lēja smaržīgas sveces no kokoglēm, salpetra un sandalkoka skaidiņām. No mirrēm, benzosveķiem un dzintara pulvera viņš presēja austrumu smaržu kvēpināmos. Virpināja vīraku, šellaku, vetiveru un kanēli kvēpināmajām bumbiņām. Viņš sijāja un gatavoja Poudre Impēriale no maltām rožlapām, lavandu ziediem un austrumu zālītēm. Viņš jauca smiņķus un gatavoja karmīnsarkanus lūpu zīmuļus. Tika berzti vissmalkākie nagu pulveri un pēc piparmētrām garšojoši zobu krīti. Tika gatavota arī parūku stērķele un varžacu pilieni, vasaras raibumu balinātāji un beladonnas uzlējumi acīm. Grenuijs bez īpaša entuziasma, taču arī neko neiebilstot, mācījās visu, ko vien Baldīni varēja iemācīt, ne tikai ūdentiņu, pulverīšu un skaistumkopšanas produktu gatavošanu, bet arī tējas maisījumu, garšvielu maisījumu, liķieru un marināžu tehnoloģiju. Īpaši centīgs Grenuijs bija, kad Baldīni deva norādījumus, kā gatavojamas tinktūras, uzlējumi un esences. Nenogurstoši viņš varēja berzt rūgto mandeļu kodolus vai spaidīt muskusa sēklas vai pelēkos taukos ambras gurnus, vai arī smalcināt vijolīšu saknītes, lai vēlāk ekstrahētu to vistīrākajā spirtā. Viņš iemācījās lietot filtrus, kas atdalīja tīru eļļu no duļķainajām paliekām. Viņš iemācījās zālīšu un ziedu žāvēšanu un to uzglabāšanu aizvaskotos trauciņos. Viņš apguva pomāžu gatavošanas mākslu un filtrēšanu, koncentrēšanu un dzidrināšanu, un rektifikāciju.