Patiesībā Baldīni darbnīca nebija piemērota tam, lai tur lielos daudzumos ražotu augu un ziedu eļļas. Parīzē arī nebija pietiekama daudzuma vajadzīgo augu. Taču, kad reizēm tirgū bija dabūjams lēts rozmarīns, salveja, piparmētra vai anīss, ja bija sastopamas īrisa vai baldriāna saknes, ķimenes, muskats vai sausi neļķu ziedi, Baldīni pamodās alķīmiķis un viņš sadabūja lielo alambiku, vara destilējamo katlu ar uzliekamu kondensācijas trauku tā saukto maurgalvas alambiku, kā lepni tika paziņots. Ar šo pašu alambiku viņš pirms četrdesmit gadiem bija brīvā dabā destilējis lavandu Dienvidligūrijas nogāzēs un Liberonu augstienēs. Kamēr Grenuijs sasmalcināja destilējamos produktus, Baldīni milzīgā steigā kūra plīti, jo ātrums bija šī procesa izdošanās pamatā. Uz plīts tika uzlikts vara katls. Tur tika mesti destilējamie augi, tika uzstādīta maura galva un pievienotas divas caurulītes pienākošajam un noteku ūdenim. Šī smalkā dzesēšanas iekārta esot paša Baldīni radīta, jo toreiz uz lauka esot bijis jādzesē ar gaisu. Tad Baldīni uzpūta uguni.
Pamazām katls sāka vārīties. Pēc kāda brīža no maura galvas trešās atveres ļoti sīkā strūkliņā sāka tecēt destilāts. Apakšā tika palikta Florences pudele. Produkts sākumā izskatījās pavisam nepievilcīgs kā šķidra, duļķaina zupa. Bet, kad bija piepildītas jau vairākas pudeles, šķidrumā bija redzami divi slāņi: apakšā bija ziedu vai zāļu ūdens, augšā bieza eļļas kārta. Tagad vajadzēja pa Florences pudeles apakšējo kakliņu uzmanīgi noliet maigi smaržojošo ziedūdeni, un rokā bija tīra eļļa, esence, augu smaržas būtība.
Grenuiju fascinēja šis process. Ja kaut kas Grenuijā vispār radīja apbrīnu protams, ne jau atklātu, bet slēptu, kas dega līdzīgi aukstai liesmai -, tad tā bija iespēja ar uguns, ūdens, tvaika un gudras aparatūras palīdzību atdalīt augu smaržīgo dvēseli. Jo šī smaržīgā dvēsele bija labākais, tas bija vienīgais, kāpēc Grenuijs par tiem vispār interesējās. Visas pārējās muļķības: ziedi, lapas, mizas, augļi, krāsa, skaistums, dzīvīgums un vēl kādas citas blēņas tas viss Grenuijam nemaz nerūpēja. Tas bija vienkārši lieks balasts. Tas bija prommešanai.
Laiku pa laikam, kad destilāts kļuva pavisam gaišs, alambiku noņēma no uguns un izbēra no tā savārītos biezumus. Tie bija slapji un bāli kā izmirkuši salmi, kā izbalojoši putnu kauli, kā pārvārīti dārzeņi, blāvi, šķiedraini, izplūduši, tik tikko atpazīstami un riebīgi līķi, kuriem bija pilnīgi atņemta smarža. Viņi izmeta šos biezumus pa logu upē. Tad piepildīja alambiku ar jauniem ziediem un ūdeni un uzlika to atkal uz uguns. Pēc kāda laika augu dzīvības sula atkal sāka pilēt Florences pudelē. Un tā caurām naktīm. Baldīni rūpējās par uguni, Grenuijs par pudelēm, vairāk darba nebija.
Tā viņi sēdēja pie uguns dīvainā rīka gūstā, abi bija salīkuši, kaut arī atšķirīgu iemeslu dēļ. Baldīni baudīja uguns siltumu un liesmu, un vara sārto mirdzumu, viņam patika klausīties, kā ugunī sprēgāja koks, kā burbuļoja alambiks, jo tas bija tāpat kā agrāk. Par to varēja jūsmot! Viņš paņēma veikalā kādu pudeli vīna, jo karstumā slāpa, un vīna dzeršana, tas arī bija tāpat kā agrāk. Tad viņš sāka savus stāstus, nebeidzamus stāstus par vecajiem, labajiem laikiem. Par karu par Spānijas mantojumu, kurā viņš esot piedalījies, cīnoties pret austriešiem, par kamisardiem, kas esot apdraudējuši Sevēnus, par kādas hugenotes meitu Esterelā, kuru viņš pilnīgi apbūris ar lavandas smaržu, par ugunsgrēku, kas bezmaz vai nosvilinājis visu Provansu, jo tobrīd pūtis stiprs mistrāls. Viņš stāstīja arī par destilēšanu, par smalku un stipru lavandas eļļu, par kuru tam samaksāts tik daudz sudrabā, cik tā svērusi, par savu dzīvi Dženovā, par klejojumu gadiem un par Grasas pilsētu, kur esot tik daudz parfimēru, cik citās pilsētās kurpnieku. Šie parfimēri esot tik bagāti, ka dzīvojot kā firsti pamatīgās mājās ar ēnainiem dārziem un terasēm, ēdamistabām ar koka paneļiem, kur pusdieno no porcelāna šķīvjiem ar zelta galda piederumiem un tā joprojām…
Tādi bija Baldīni stāsti, dzerot vīnu un lūkojoties ugunī, un no sajūsmas par paša stāstiem viņa vaigi arī kļuva ugunssarkani. Grenuijs, ēnā sēdēdams, nemaz neklausījās. Viņu neinteresēja veci stāsti, viņu interesēja jauni paņēmieni. Viņš nemitīgi raudzījās, kā no alambika galvas caurulītēm plūst smalka destilāta strūkliņa. Tā skatoties, viņš iedomājās sevi par burbuļojošu alambiku, no kura plūst destilāts, jaunāks, labāks, neparastāks destilāts, no tādiem izmeklētiem augiem, kuri aug tikai viņa gara pasaulē, kuru smaržu nav saodis neviens, izņemot viņu pašu, un ar šo savdabīgo parfīmu viņš gribēja pārvērst pasauli smaržojošā Ēdenes dārzā. Būt par milzu alambiku, kas pārpludina pasauli ar jauniem destilātiem, tāds bija Grenuija sapnis.
Kamēr Baldīni, vīna uzkarsēts, arvien iedvesmotāk stāstīja par to, kā bijis, un arvien neatturamāk ieslīga pašsajūsmā, Grenuijs ātri vien novērsās no savām dīvainajām fantāzijām. Pirmo viņš izmeta no galvas fantāziju par milzu alambiku, domādams, kā jaunās zināšanas izmantot tuvākiem mērķiem.
Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai Grenuijs kļūtu par destilēšanas speciālistu. Ņemot palīgā vairāk savu degunu, nevis Baldīni noteikumus, viņš noskaidroja, ka destilāta kvalitāti izšķiroši ietekmē uguns karstums. Katram augam, katram ziedam, katrai koksnei bija nepieciešama īpaša procedūra. Dažkārt bija nepieciešams stiprs tvaiks, citreiz pietika ar mērenu vārīšanos, daži ziedi atdeva labāko no sevis vienīgi tad, ja tos cepināja uz lēnas uguns.