Ļoti svarīgi bija arī sagatavošanas darbi. Piparmētras un lavandu varēja mest katlā veseliem saišķiem. Viss pārējais bija jāsasmalcina, jāsaplucina, jāsakapā, jāsaberž, jāsamīca vai jāpārvērš gandrīz vai pulverī, pirms to lika vara katlā. Dažas lietas nemaz nebija destilējamas, un tas sarūgtināja Grenuiju visvairāk.
Baldīni, pārliecinājies, ka Grenuijs prot apieties ar aparātu, ļāva viņam vaļu rīkoties ar alambiku, un Grenuijs šo brīvību labprāt izmantoja. Dienā viņš jauca parfīmus, kā arī citus smaržas un garšas produktus, bet caurām naktīm nodarbojās ar noslēpumaino destilēšanas mākslu. Grenuija nodoms bija izgatavot principiāli jaunas smaržvielas, kuras viņš bija radījis savā iztēlē. Sākumā viņam bija arī nelieli panākumi. Viņam izdevās iegūt nātru ziedu un krešu sēklu eļļu, kā arī smaržūdeņus no svaigi nogrieztas plūškoka mizas un īves zariem. Destilātu smaržai bija visai attāla līdzība ar sākuma produktiem, taču tie bija pietiekoši interesanti, lai derētu tālākai apstrādei. Bet bija arī tādi materiāli, kuriem šis paņēmiens izrādījās pilnīgi nederīgs. Grenuijs mēģināja destilēt stikla smaržu, to mālaini vēso stikla smaržu, kuru parasti cilvēki nemaz neuztver. Viņš sadabūja logu stiklu un pudeļu stikla gabalus un mēģināja destilēt tos gan lielos gabalos, gan lielākās un sīkākās lauskās, gan saberztu putekļos taču bez panākumiem. Viņš destilēja misiņu, porcelānu, ādu, akmeņus. Zemi. Asinis, malku un svaigas zivis. Savus matus. Visbeidzot viņš mēģināja destilēt pat ūdeni, Sēnas ūdeni, jo tā īpatnā smaka Grenuijam šķita uzglabāšanas vērta. Viņš domāja, ka ar alambika palīdzību no visām vielām var atraisīt smaržu līdzīgi tam, kā tas notika ar timiānu, lavandu vai ķimeņu sēklām. Viņš jau nevarēja zināt, ka destilācija nav nekas cits kā jauktu substanču sadalīšana gaistošās un mazāk gaistošās sastāvdaļās, un tā noderīga parfimērijā vienīgi tādēļ, ka ļauj atdalīt dažu augu ēteriskās eļļas no nesmaržojošām vai mazsmaržojošām pārējām sastāvdaļām. Destilēt augus, kas nesatur ēteriskas eļļas, protams, nebūtu nekādas jēgas. Fiziku zinošiem mūsdienu cilvēkiem, tas, protams, uzreiz ienāktu prātā. Grenuijam šī atziņa bija ilgu neizdevušos eksperimentu rezultāts. Vairākus mēnešus viņš caurām naktīm sēdēja pie alambika, domādams, kā ar destilēšanas palīdzību iegūt principiāli jaunas smaržvielas, kuru koncentrētā veidā nebija uz visas plašās pasaules. Bet, atskaitot dažas smieklīgas augu eļļas, no tā nekas nebija iznācis. Viņš nevarēja atrast nevienu lāsi nepieciešamo smaržu esenču no neizmērojami bagātās savu priekšstatu akas, no visiem iecerētajiem parfīmiem Grenuijs nespēja realizēt neko. Kad šī vilšanās kļuva acīmredzama, viņš pārtrauca mēģinājumus un smagi saslima.
Grenuijam bija augsta temperatūra, un pirmajās dienās viņš stipri svīda, pēc tam ādai vairs nebija poru svīšanai un tā pārklājās ar neskaitāmām pūtītēm. Viss Grenuija ķermenis bija pārklāts sarkanām tulzniņām. Daudzas no tām pārsprāga, izlejot ūdeņainu šķidrumu, tad piepildījās ar to no jauna. Citas pārauga milzīgos furunkulos, kas brieda resni un sarkani, un tad atvērās, līdzīgi krāteriem izvirzdami biezas strutas un dzeltenu svēdru cauraustas asinis. Drīz vien Grenuijs izskatījās pēc mocekļa ar tūkstoš brūcēm.
Baldīni, protams, bija ļoti norūpējies. Būtu ļoti nepatīkami zaudēt vērtīgo mācekli tieši tagad, kad tirdzniecība izplatījās arī ārpus galvaspilsētas robežām, pat ārpus valsts robežām. Tagad arvien biežāk nāca pasūtījumi ne tikai no provinces, bet arī no citzemju galmiem, kuros arī par katru cenu gribēja tos jaunmodīgos parfīmus, pēc kuriem Parīze bija kā bez prāta; Baldīni bija nodomājis pat atvērt filiāli Sentantuāna priekšpilsētā. Šajā filiālē, mazā manufaktūrā, pieprasītākās smaržas ražotu en gros , en gros tās jaukas mazas meitenītes iepildītu glītos mazos flakoniņos un sūtītu uz Holandi, Angliju un Vāciju. Parīzes meistaram šāda lieta gan nebija īsti atļauta, bet tagad smalkās smaržas bija sagādājušas Baldīni visaugstākās protekcijas. Viņu atbalstītu ne tikai intendants, bet arī tādas svarīgas personas kā Parīzes muitas priekšnieks un karaļa finanšu pārzinis, un tāds plaukstošs veikalnieks kā Feido de Brū. Pēdējais bija runājis pat par iespējām dabūt karaļa privilēģiju, kas bija labākais, ko vispār varēja vēlēties, tas nozīmēja visur derīgu caurlaidi un visu saimniecisko rūpju beigas, un mūžīgu, drošu, neapdraudētu labklājības garantiju.
Baldīni bija vēl viens, ilgi lolots plāns, sava veida alternatīva Sentantuāna priekšpilsētas projektam: tas paredzēja ražot nevis masu preci, bet gan personiskas smaržas izmeklētam pircēju lokam, smaržas, kuras kā pēc mēra šūts apģērbs būtu domātas tikai vienam vienīgam cilvēkam, tās drīkstētu lietot tikai šis cilvēks, un smaržas sauktos šī cilvēka vārdā. Baldīni iedomājās smaržu „Parfum de la Marquise de Cernay" vai smaržu „Parfum de la Marechale de Villars", „Parfum du Duc d'Aiguillon" un tā tālāk. Viņš sapņoja pat par „Parfum de Madame la Marquise de Pompadour" un arī par „Parfum de Sa Majeste le Roi" dārgā slīpēta ahāta flakonā ar zelta kalumu, kura iekšpusē būs gravējums „Džuzepe Baldīni, parfimērs". Viņa un karaļa vārds uz viena un tā paša priekšmeta. Līdz tik augstām iedomām Baldīni bija uzrāpies! Un tieši tagad Grenuijam vajadzēja saslimt. Kaut arī Grimals, lai miers viņa dvēselei, bija teicis, ka Grenuijam nekas neķeroties klāt, viņš esot pārslimojis pat melno mēri. Bet tagad viņš ir uz nāves gultas. Ja nu viņš nomirst? Drausmīgi! Līdz ar viņu nomirtu plāni par manufaktūru, par jaukajām mazajām meitenītēm, par privilēģiju un karaļa smaržām.