Tā nu Baldīni nolēma likt lietā visus līdzekļus, lai mēģinātu glābt dārgo mācekļa dzīvību. Vispirms viņš lika pārcelt Grenuiju no darbnīcas uz tīru gultu augšstāvā. Viņš lika pārvilkt gultu ar damastu. Viņš pats palīdzēja nest slimnieku pa šaurajām kāpnēm, lai arī viņam neizsakāmi riebās pūtes un augoņi. Viņš pavēlēja sievai izvārīt buljonu ar vīnu. Viņš izsauca rajona labāko ārstu, kuram bija jāmaksā divdesmit franki par to, ka viņš vispār kustēja no vietas!
Ārsts atnāca, ar diviem pirkstiem pacēla palaga malu, uzmeta ātru skatu Grenuijam, kurš izskatījās kā tūkstoš ložu saplosīts, un aizgāja, nemaz neatvēris savu somu, kuru viņam visur vazāja līdzi asistents. Viss esot pilnīgi skaidrs, viņš sacīja Baldīni. Tās esot tā sauktās melnās bakas, kas nozīmējot sifilisu pēdējā stadijā kombinācijā ar strutojošām brūcēm. Lietot zāles neesot nekādas jēgas, jo asinsrites sistēma esot pilnīgi sagrauta un Grenuijs šobrīd esot jau vairāk līķis nekā dzīvs organisms. Lai arī neesot konstatējama šai slimībai raksturīgā puvuma smaka, kas uzskatāms par mazu kuriozu no zinātniskā viedokļa, slimnieks beigšot savu dzīvi tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā, tas esot tikpat neapšaubāmi kā tas, ka viņu saucot par Prokopu. Ārsts, sakot šos vārdus, iekasēja divdesmit frankus par veikto vizīti un piedāvāja atmaksāt piecus frankus, ja atdošot viņam līķi kā klasisku simptomu uzskates līdzekli, un atvadījās.
Baldīni bija kā bez prāta. Viņš izmisumā lamājās un kliedza. Aiz dusmām uz likteni viņš kodīja pirkstus. Atkal neveicas tad, kad plāni ir jau gandrīz īstenojušies. Kad ir uzveikts Pelisjē. Tieši tagad šim draņķa zellim ar neizmērojamām smaržu izdomas spējām jāsaslimst ar sifilītiskām melnām bakām un strutojošām brūcēm pēdējā stadijā! Tieši tagad! Kāpēc ne pēc pāris gadiem? Vai kaut vai pēc gada? Līdz tam laikam taču varētu diezgan izmantot viņu par vistiņu, kas dēj zelta oliņas. Pēc gada viņš varētu droši mirt. Bet nē! Viņam esot jāmirst pēc četrdesmit astoņām stundām!
Uz īsu mirkli Baldīni radās doma doties uz Notre-Dame un noturēt aizlūgumu, iedegt sveci un izlūgties dievmātei Grenuija atveseļošanos. Bet tad viņu pārņēma doma, ka atlicis par maz laika. Baldīni aizskrēja pēc tintes un papīra un iztrieca sievu no slimnieka istabas. Viņš pats pasēdēšot pie slimnieka. Baldīni apsēdās uz krēsla pie gultas ar piezīmju blociņu un rakstīšanai sagatavotu spalvu, lai fiksētu parfimērisku Grenuija grēksūdzi. Viņš taču negribēs savus iekšējos dārgumus tā vienkārši paņemt sev līdzi! Viņam taču vajadzētu atstāt testamentu, lai pasaulei taptu saglabātas visu laiku labākās smaržas. Viņš, Baldīni, apņemas šo testamentu, šo formulu kanonu uzticīgi glabāt un padarīt par ziedošu dārzu. Viņš sasaistīs Grenuija vārdu ar nemirstīgu slavu, un viņš, gatavs apzvērēt to pie visiem svētajiem, visjaukāko no šīm smaržām pat noliks pie kājām karalim, un ahāta flakoniņa zelta kalumā būs iegravēts „No Žana Batista Grenuija, Parīzes parfimēra". Tā runāja Baldīni, pareizāk sakot, tā pie Grenuija auss čukstēja Baldīni, nepārtraukti zvērēdams, glaimodams.
Bet tas viss bija velti. Grenuijs negrasījās dot pasaulei neko citu kā vien asiņainas strutas un ūdeņainu sekrētu. Grenuijs mēmi gulēja, izdalīdams pretīgas sulas, nemaz nedomādams atdot savus dārgumus, savas zināšanas, pat ne niecīgāko smaržu formulu. Baldīni gribēja viņu nožņaugt, nosist, izsist no mirušā ķermeņa vērtīgos noslēpumus… un viņš to izdarītu, ja vien būtu vismazākā cerība uz panākumiem un ja tas nebūtu tādā pretrunā ar priekšstatiem par līdzcilvēku kristīgo mīlestību.
Baldīni čaloja vissaldākajos toņos, grozīja slimnieku, aplika to ar vēsām kompresēm, pārvarot pretīgumu, slaucīja viņa nosvīdušo pieri un svilstošos rētu vulkānus, viņš karotēm lēja Grenuijam mutē vīnu, kas liktu locīties viņa mēlei. Un tā cauru nakti. Rītausmā viņa spēki bija izsīkuši. Baldīni pārvācās uz otru istabas galu un, atkritis krēslā, blenza, viņš vairs nedusmojās, viņš lūkojās mazajā mirstošajā Grenuija ķermenī ar klusu rezignāciju, tas nebija ne glābjams, ne arī aplaupāms, nekas vairs nebija gūstams, un Baldīni bija bezdarbīgi jāvēro Grenuija agonija kā kapteinim sava kuģa un visu bagātību grimšanu dzelmē.
Bet tajā brīdī pavērās mirstošā lūpas, skaidrā un stingrā balsī, kas nebūt neliecināja par nāves tuvumu, vaicājot: „Sakiet, metr, vai bez presēšanas un destilācijas ir vēl citas smaržu iegūšanas metodes?"
Baldīni uztvēra šo balsi par savu iedomu augli, taču mehāniski atbildēja: „Jā, ir."
„Kādas?" no gultas atskanēja vēl viens jautājums, un Baldīni atvēra nogurušās acis. Grenuijs nekustīgi gulēja spilvenos. Vai līķis būtu runājis?
„Kādas?" jautājums tika atkārtots, un šoreiz Baldīni saskatīja Grenuija lūpu kustības. „Tūlīt viņš izdzisīs," Baldīni nodomāja, „tā ir agonija, karsoņa murgi." Baldīni piecēlās, aizgāja līdz gultai un noliecās pār slimnieku. Grenuijs bija atvēris acis un raudzījās Baldīni ar to pašu dīvaino glūnīgo skatienu, kādu vecais bija ievērojis viņu pirmajā tikšanās reizē.
„Kādas?" viņš jautāja.
Baldīni iesmeldzās sirds, viņš negribēja atteikt mirstošajam pēdējo vēlēšanos un
atbildēja: „Jā, to ir trīs, mans dēls: enfleurage a chaud, enfleurage a froid un enfleurage a 1' huile . Šie paņēmieni pēc būtības ir līdzīgi destilācijai un tos lieto vissmalkāko smaržu iegūšanai: jasmīna, apelsīnziedu un rozes."