„Nu re! Tā ir nepārprotama pazīme. Velna apsēstie nelabi smird."
Mierinot zīdītāju un stiprinot paša drosmi un argumentus, Terjē pacēla grozu un kādu laiku turēja to zem deguna.
„Es neko īpašu nesaožu," Terjē paziņoja, „neko īpašu. Man šķiet, ka no autiņiem nāk kāda smaka." Viņš pastiepa grozu uz zīdītājas pusi, lai tā apstiprinātu viņa iespaidus.
„Es nedomāju to," zīdītāja īgni atcirta, atgrūzdama grozu. „Es nedomāju to, kas ir autiņos. Viņa ekskrementi smaržo labi. Es domāju viņu pašu, pašu bastardu."
„Viņš vienkārši ir vesels," Terjē izsaucās, „viņš ir vesels un tādēļ neož! Tikai slimi bērni ož, tas taču ir vispārzināms. Ar bakām slims bērns smird pēc zirgāboliem, ar šarlaku slims pēc veciem āboliem, diloņslims pēc sīpoliem. Viņš ir vesels, un tā ir viņa vienīgā kaite. Vai viņam jāsmird? Vai tad tavi bērni smird?"
„Nē," zīdītāja atbildēja, „mani bērni ož tā, kā jāož cilvēkbērniem."
Terjē uzmanīgi nolika grozu zemē, jo juta, kā viņā mostas dusmas par šīs sievietes iecirtību. Nevarēja izslēgt, ka strīdus karstumā viņam paspruks kāds brīvāks žests, un Terjē negribēja, lai no tā ciestu zīdainis. Viņš sakrustoja rokas uz muguras, pavērsa pret zīdītāju savu spico vēderu un nikni jautāja: „Tātad tu apgalvo, ka zini, kā būtu jāsmaržo ikvienam cilvēkbērnam, tātad arī šim? Pie tam atļaušos atgādināt, šis ir kristīts bērns, Dieva bērns."
„Jā," zīdītāja atbildēja.
„Un tu, zīdītāja Žanna Bisī no Sendenī ielas, apgalvo arī, ja bērns nesmaržo tā, kā tu to ieskati par pareizu, tad tas ir velna bērns?"
Terjē pārcēla kreiso roku no mugurpuses uz priekšu un, draudīgi izliekdams rādītājpirkstu kā jautājuma zīmi, pastiepa to zīdītājas ģīmja virzienā.
Zīdītāja domāja. Tas nebija pareizi, ka saruna izvērtās teoloģiskā strīdā, kurā viņa nepārprotami būs zaudētāja.
„Tā gan es neteicu," viņa izvairīgi atbildēja. „Par viņa saikni ar nelabo lemiet jūs pats, Terjē tēv, tas nav mans uzdevums. Es zinu tikai vienu: man bail no šī zīdaiņa, jo viņš nesmaržo tā, kā jāsmaržo bērniem."
„Skaidrs," Terjē apmierināti norūca, nolaizdams roku. „Mēs tātad atsakāmies no nelabā. Labi. Bet saki man, kā tad īsti jāsmaržo zīdainim? Nu?"
„Labi," zīdītāja atbildēja.
„Ko nozīmē labi?" Terjē kliedza. „Daudzas lietas smaržo labi. Labi smaržo lavanda. Arī zupasgaļa smaržo labi. Arābijas dārzi arī smaržo labi. Es gribu zināt, kā smaržo zīdainis?"
Zīdītāja vilcinājās. Viņa labi zināja, kā smaržo zīdaiņi, viņa zināja to pavisam noteikti, viņa taču bija zīdījusi, auklējusi, kopusi, skūpstījusi dučiem zīdaiņu… Viņa varētu tos saost pat tumsā, pat tagad viņai degunā bija zīdaiņu smarža. Bet viņa ne reizi nebija aprakstījusi šo smaržu vārdiem.
„Nu?" Terjē ierējās, nepacietīgi skrubinādams nagus.
„Jā," zīdītāja uzsāka, „to nemaz nav tik viegli aprakstīt, jo viss zīdaiņa ķermenis nesmaržo vienādi, kaut arī smaržo labi, saprotiet, tēvs, kājas smaržo pēc silta, gluda akmens nē, drīzāk pēc katla vai sviesta, jā, kājas smaržo pēc svaiga sviesta. Un ķermenis smaržo… pēc pienā mērcēta cepuma. Un galva, pie pakauša, skatieties, Terjē tēvs, tur, kur jums vairs nav matu," un viņa viegli uzsita pa Terjē pliko pauri. Terjē bija apstulbis no šiem detalizētas muļķības plūdiem un, uz brīdi zaudējis runas spēju, paklausīgi nolieca galvu. „Tieši šajā vietā zīdainis smaržo vislabāk. Pēc karameles, tik saldi, tik brīnišķi, jūs to nemaz nevarat iedomāties, tēvs! Sajūtot šo smaržu, es uzreiz iemīlu bērnu, vai tas būtu mans vai svešs. Tā un ne citādi jāsmaržo zīdainim. Ja viņš tā nesmaržo, ja viņš smaržo vēl mazāk par aukstu gaisu, kā šis te bastards, tad jūs man varat stāstīt, ko gribat, Terjē tēvs, bet es," zīdītāja uzmeta riebuma pilnu skatu grozam, it kā tur būtu krupis, nevis bērns, un sakrustoja rokas uz krūtīm, „es, Žanna Bisī, negribu turēt viņu savā mājā!"
Terjē lēnām pacēla galvu un pāris reižu pārbrauca ar roku pār pliko pauri, it kā gribēdams sakārtot matus, tad šķietami nejauši pielika pirkstu pie deguna un domīgi ošņāja to.
„Pēc karameles…?" viņš jautāja un mēģināja atgūt stingro toni. „Karamele! Ko tu saproti no karamelēm? Vai tu kaut reizi mūžā esi ēdusi karameles?"
„Ne gluži," zīdītāja atbildēja. „Bet es reiz biju lielā viesnīcā Sentonorē ielā un redzēju, kā tās taisa no salda krējuma un kausēta cukura. Tas smaržoja tik jauki, ka es to nevaru aizmirst."
„Jā, jā. Tā jau droši vien būs," Terjē atteica, aizvākdams pirkstu no degunapakšas. „Bet tagad apklusti! Man ir grūti nolaisties līdz tavam līmenim. Es konstatēju, ka tu, lai kādi būtu tavi motīvi, vairs negribi rūpēties par zīdaini Žanu Batistu Grenuiju un gribi viņu dot atpakaļ pagaidu aizbildnim Senmerī klosterim. Tas ir ļoti skumji, bet es tur neko nevaru darīt. Tu vari iet."
Viņš paņēma grozu, vēlreiz ievilka gaistošo pilnpiena smaržu un aizvēra vārtus. Tad devās uz savu kabinetu.
Terjē tēvs bija izglītots vīrs. Viņš bija studējis ne tikai teoloģiju, bet arī filosofiju un nodarbojās arī ar botāniku un alķīmiju. Viņš bija augstās domās par sava gara kritisko spēku. Viņa pārdomas, protams, nebija tik tālejošas, lai apšaubītu brīnumus, pravietojumus vai patiesības no Svētajiem Rakstiem, kuri, stingri ņemot, ar prātu vien nebija saprotami un nereti bija pat pretrunā ar prāta atzinumiem. Viņš labprātāk par šīm lietām nedomāja, tās bija pārāk neomulīgas, tās modināja nedrošību un nemieru, bet Terjē, lai domātu, bija nepieciešams miers un drošība. Taču viņš noteikti apkaroja vienkāršās tautas māņticību: raganu būšanas un zīlēšanu, amuletu nēsāšanu, ļauno aci, pusnakts spokus un ko vēl visu viņi neizdomāja to redzot, pārņēma dziļas skumjas, šīs pagāniskās paražas eksistēja vēl tūkstoš gadu pēc kristietības ieviešanas! Arī vairums tā saukto velna apsēstības vai sātansavienības gadījumu nebija nekas cits kā vien māņticība. Terjē pārdomas nesniedzās tik tālu, lai noliegtu sātana eksistenci vai apšaubītu viņa varu, šo teoloģijas pamatproblēmu risināšanai bija citas instances, un tas nebija viņa, necila mūka uzdevums. Taču, no otras puses, bija pilnīgi skaidrs ja tāda aprobežota persona kā zīdītāja apgalvo, ka atradusi velna iemiesojumu, tam nevar būt nekāda sakara ar nelabo. Pats viņas apgalvojums, ka atklāts nelabais, ir drošākais pierādījums tam, ka nelabā šeit nav, jo pēdējais taču nav tik dumjš, lai ļautu sevi atklāt zīdītājai Žannai Bisī. Pie tam vēl to izdarīt ar degunu! Visprimitīvāko ožas orgānu! It kā elle smirdētu pēc sēra un paradīze pēc vīraka un mirrēm! Pagāniskās pagātnes drūmākā māņticība, kad cilvēki vēl dzīvoja kā zvēri un viņu acis neatšķīra krāsas, bet, ostot asinis, viņi iedomājās, ka var atšķirt ienaidnieku no drauga. Milzīgu kanibālu un vilkaču mocīti, erīniju ošņāti, viņi nesa saviem drausmajiem dieviem smirdošus, kvēlošus, svilinātus upurus. Ārprāts! Muļķis ar degunu redz vairāk nekā ar acīm, un droši vien dievišķā saprāta gaismai būs jāstaro vēl tūkstoš gadu, līdz pilnīgi izgaisīs šīs primitīvās ticības paliekas.