Tā Baldīni bieži bija domājis šo gadu laikā, no rītiem kāpjot lejā pa šaurajām veikala kāpnēm, un vakaros, kāpjot augšā ar kases saturu, ar smagām zelta un sudraba monētām, kuras viņš skaitīja savā naudas skapī, un arī naktīs, guļot blakus savas sievas krācošajam ģindenim, nevarēdams iemigt aiz tīrām bailēm no savas laimes.
Bet tagad šai baisajai domai pienācis gals. Neiedomājamais viesis nu ir prom un vairs neatgriezīsies. Toties bagātības bija palikušas un tās bija drošas, lai ko nesolītu nākotne. Baldīni uzlika roku uz krūts un cauri svārku audumam sajuta piezīmju grāmatiņu. Tajā bija ierakstītas sešsimt formulas vairāk, nekā varētu realizēt vesela parfimēru paaudze. Pat tad, ja viņš tagad zaudētu visu savu bagātību, ar šo grāmatiņu vien viņš atkal varētu kļūt patiesi bagāts. Patiešām, ko vēl vairāk varēja vēlēties!
Rīta saule pāri pretējās mājas jumtu korēm silta un dzeltena krita uz viņa sejas. Baldīni vēl arvien raudzījās uz dienvidiem parlamenta pils virzienā bija ļoti patīkami, ka Grenuijs vairs nebija redzams un Baldīni pateicības uzplūdos nolēma šodien pat doties uz Notre-Dame, lai ziedotu zelta monētu, iedegtu trīs sveces un pateiktos Dievam par savu laimi un par to, ka viņš ir paglābts no atriebības.
Bet muļķīgā kārtā no tā nekas neiznāca, jo pēcpusdienā, kad viņš nule bija sataisījies doties uz baznīcu, izplatījās tenkas, ka Anglija pieteikusi Francijai karu. Šāda ziņa Baldīni nebija neko iepriecinoša, jo viņš patlaban grasījās sūtīt uz Londonu lielu parfīmu partiju. Gājiens uz Notre-Dame bija jāatliek, un tā vietā Baldīni devās uz pilsētu ievākt vajadzīgās ziņas un saistīties ar savu Sentantuānas priekšpilsētas manufaktūru, lai uz laiku iesaldētu sūtījumu. Naktī, guļot gultā, pirms iemigšanas viņu pārņēma ģeniāla doma atzīmēt cīņu par kolonijām jaunajā pasaulē ar parfīmu vārdā "Prestige du Quebec", par kura karsti heroiskās smaržas panākumiem Baldīni nešaubījās un cerēja tādējādi kompensēt zaudējumus, kas bija saistāmi ar Anglijas veikala izjukšanu. Ar šo saldo domu savā vecajā dumjajā galvā, jūtot patīkamu piezīmju grāmatiņas spiešanos caur spilvenu, metrs Baldīni aizmiga, lai nekad vairs nepamostos.
Naktī notika neliela katastrofa, kas bija par pamatu karaļa pavēlei, lai arī novēlotai, par visu māju nojaukšanu uz visiem Parīzes tiltiem: nezināmu iemeslu dēļ starp otro un trešo balstu iegruva Pont au Change rietumu puse. Divas mājas iegāzās upē tik pilnīgi un pēkšņi, ka nebija glābjams neviens no to iedzīvotājiem. Laimīgā kārtā gan tie bija tikai divi cilvēki Džuzepe Baldīni un viņa sieva Terēze. Kalpotāji ar atļauju vai bez tās bija kaut kur aizgājuši. Šenjē bija pirmais, kurš agrā rīta stundā, viegli iedzēris, pārnāca mājās vai vismaz gribēja pārnākt, jo mājas vairs nebija, un viņš dabūja nervu sabrukumu. Trīsdesmit gadus Šenjē bija dzīvojis cerībā, ka Baldīni, kuram nebija bērnu, novēlēs viņam savu mantu. Tagad viss, gan mantojums, gan māja, veikals, izejvielas, pats Baldīni, viss bija pagalam, jā, arī testaments un līdz ar to cerības uz manufaktūru Sentantuāna priekšpilsētā.
Nekas netika atrasts ne līķi, ne naudas skapis, ne grāmatiņa ar sešsimt formulām. Vienīgais, kas bija palicis no Džuzepes Baldīni, lielākā Eiropas parfimēra, bija ar muskusu, kanēli, etiķi un lavandu sajaukts gaiss, kas vēl kādu nedēļu bija jūtams plūstam pār Sēnu Havras virzienā.
OTRĀ DAĻA
Tai laikā, kad bruka Baldīni māja, Grenuijs atradās ceļā uz Orleānu. Biezais pilsētas smaku loks bija aiz muguras, un ar katru soli gaiss kļuva caurspīdīgāks, vieglāks un tīrāks. Tas pamazām it kā sašķidrinājās. Grenuiju vairs ik uz soļa nekairināja simti un tūkstoši mainīgu smaku, to bija palicis nedaudz putekļu, pļavu, zemes, augu un ūdens, tās vilkās pār zemi kā garas lentes, brīžiem kļūstot bālākas, bet gandrīz nekad pilnīgi neizzūdot.
Grenuijs ar patiku uzņēma šo vienkāršību. Lēnās smaržas glāstīja viņa degunu. Pirmo reizi mūžā viņam nebija jābūt gatavam saost kaut ko jaunu, negaidītu, naidīgu vai zaudēt kaut ko tīkamu. Pirmo reizi viņš varēja elpot gandrīz brīvi, badīgi nerijot smaržas. Mēs sakām gandrīz, jo pilnīgi brīvi gaiss caur Grenuija degunu tomēr neplūda. Vienmēr, ja vien tam bija vismazākais iemesls, viņā bija nomodā instinktīva atturība pret visu, kas viņā ienāca un varēja tikt ielaists. Visu savu mūžu, pat tajos brīžos, kad viņš reizēm juta kaut ko līdzīgu apmierinātībai vai pat laimei, viņš labprātāk izelpoja, nevis ieelpoja, jo arī savu dzīvi viņš bija sācis nevis ar cerīgu ieelpu, bet gan ar briesmīgu kliedzienu. Bet, ja neskaita šo mazo ierobežojumu, kuru noteica Grenuija konstitūcija, viņš jutās arvien labāk, Parīzei paliekot arvien tālāk aiz muguras. Viņš elpoja arvien brīvāk, spēra arvien noteiktākus soļus un bija teju pat iztaisnojies, tā ka gandrīz vai izskatījās pēc parasta amatniekzeļļa, tas ir, gandrīz pēc normāla cilvēka.