Ar vislielāko apmierinātību viņš uzņēma cilvēku tālumu. Parīzē cilvēki dzīvoja blīvāk nekā jebkurā citā pilsētā. Parīzē taču dzīvoja seši vai septiņi simti tūkstoši cilvēku. Parīzes ielas un laukumi čumēja un mudžēja no cilvēkiem, arī mājas bija piebāztas ar cilvēkiem no pagrabiem līdz pat jumtiem. Parīzē nebija tāda kakta, kur nebūtu cilvēku, nebija neviena akmens vai zemes pleķīša, kas neostu pēc cilvēka.
Tā bija cilvēku smaka, kas līdzīgi negaisa smagumam nospieda Grenuiju, tagad, attālinoties no šīs smakas, tas beidzot viņam kļuva skaidrs. Līdz šim viņš domāja, ka to liec ragā pasaule, bet izrādījās, ka tā nemaz nav pasaule, tie ir cilvēki. Ar pasauli, kurā nebūtu cilvēku, viņš, šķiet, varētu itin labi sadzīvot.
Trešajā ceļojuma dienā viņš nokļuva Orleānas smaržu laukā. Ilgi, pirms kļuva redzamas kādas pilsētas pazīmes, Grenuijs sajuta gaisā cilvēku smakas sabiezējumu un pretēji sākotnējam nodomam nolēma mest šai pilsētai līkumu. Viņš negribēja tikko iegūto svaigo elpu tik ātri samaitāt ar cilvēku izgarojumiem. Viņš apgāja pilsētai ar lielu likumu, iznāca pie Luāras Šatonēvas tuvumā un šķērsoja upi pie Sulī. Līdz šai vietai viņš bija izticis ar līdzpaņemto desu. Grenuijs nopirka jaunu un devās tālāk.
Tagad viņš vairījās ne tikai no pilsētām, bet arī no ciemiem. Viņš bija kā apburts no arvien šķidrākā, no cilvēkiem tīrākā gaisa. Lai iegādātu produktus, viņš laiku pa laikam tuvojās kādai apdzīvotai vietai vai nomaļam krogam, nopirka maizi un atkal pazuda mežā. Pēc dažām nedēļām viņš nomaļajos ceļos tik reti satika kādu pretimnācēju, ka viņu sāka traucēt to zemnieku smaka, kas pļāva pirmo zāli. Grenuijs uzmanīgi vairījās pat no nomaļām ganu būdām, ne jau aitu, bet ganu dēļ. Viņš meta jūdzēm garus līkumus, sajūtot jātnieku smaku dažu stundu attālumā. Tas nebija tādēļ, ka viņš tāpat kā pārējie staiguļi un amatniekzeļļi baidītos no dokumentu pārbaudes un iespējamas iesaukšanas armijā, bet gan vienīgi tādēļ, lai vairītos cilvēku smakas, kas viņam riebās. Tā pats no sevis iznāca, ka viņa sākotnējais plāns pa taisnāko ceļu doties uz Grasu bija izkūpējis, šis plāns izkusa brīvībā tāpat kā visi pārējie plāni un nodomi. Grenuijs negribēja doties uz kādu noteiktu vietu, viņš vienkārši gribēja prom, prom no cilvēkiem.
Galu galā viņš gāja tikai pa naktīm. Dienās viņš ielīda gulēt zem kāda krūma iespējami nepieejamākās vietās, viņš sarāvās čokurā kā zvērēns, pārvilka zemesmelno zirgu deķi pār galvu, degunu iebāza elkoni un seju pavērsa pret zemi, lai nekādas svešas smakas netraucētu viņa sapņus. Saulrieta laika viņš pamodās, uzmanīgi paošņāja uz visām debespusēm, un tikai tad, kad bija pavisam droši saodis, ka zemnieki līdz pat pēdējam jau pametuši laukus un pat visi brašākie klejotāji, iestājoties tumsai, atraduši naktsmājas, tikai tad, kad nakts ar savām iedomātajām briesmām bija atbrīvojusi zemi no cilvēkiem, Grenuijs izlīda no sava slēpņa, lai turpinātu ceļu. Viņam nebija vajadzīga gaisma. Pat tad, kad viņš vēl bija ceļojis dienā, arī tad bieži stundām ilgi viņš turēja acis ciet, paļaujoties vienīgi uz degunu. Ainavas spilgtums, pēkšņums un redzes asums bija sāpīgi. Viņam patika vienīgi mēness gaisma. Mēness gaismai nebija krāsu, un tā tikai viegli iezīmēja ainavas kontūras. Mēness gaisma pārvilka pasauli ar netīru pelēkumu un uz nakti iesaldēja dzīvību. Šajā kā ar svinu aplietajā pasaulē valdīja vējš, dažreiz pār pelēkajiem mežiem pārskrēja kāda ēna, šajā pasaulē nebija nekā dzīva, izņemot kailās zemes smaržas, šī bija vienīgā Grenuijam pieņemamā pasaule, jo tā bija līdzīga viņa dvēseles pasaulei.
Tā viņš devās dienvidu virzienā. Tas, protams, nosakāms tikai aptuveni, jo viņš nesekoja magnētiskam, bet gan sava deguna kompasam. Nedēļām ilgi viņš nesatika nevienu cilvēku. Viņš būtu varējis ļauties ilūzijai, ka ir viens pats šajā aukstās mēnesgaismas apspīdētajā pasaulē, ja vien paša smalkais kompass nerādītu ko citu. Arī naktīs bija cilvēki. Arī visattālākajos novados bija cilvēki. Viņi vienkārši kā žurkas bija ievilkušies savās alās un gulēja. Zeme nebija no viņiem brīva pat tad, ja tie gulēja, jo arī miegā tie izgaroja savu smaku, kas caur atvērtajiem logiem un māju cukām izlauzās brīvībā, piesārņojot šķietami neskarto dabu. Jo vairāk Grenuijs bija pieradis pie tīra gaisa, jo slimīgāk viņš reaģēja uz cilvēku smaku, kura pēkšņi, pilnīgi negaidīti, drausmīgi pretīgi vijās nakts gaisā, norādot uz kādu ganu, ogļdeģu vai laupītāju būdu. Tā Grenuijs bēga arvien tālāk, arvien jūtīgāk uztverdams arvien retāk sastopamo cilvēku smaku. Deguns veda viņu arvien nomaļākos novados, pretim arvien spēcīgākam vientulības magnētiskajam polam.
Šis pols, no cilvēkiem visattālākais punkts visā karaļvalstī, atradās Overņas centrālajā masīvā, kādu piecu dienu ceļojumā uz dienvidiem no Klermonas, divtūkstoš metru augsta vulkāna, vārdā Plomb du Cantal, virsotnē.
Kalns bija milzīgs konuss, ko veidoja svina pelēki ieži; to apņēma nebeidzama, pelēkām sūnām un sīkiem krūmiem apaugusi plakankalne, no kuras līdzīgi bojātiem zobiem pacēlās dažas klinšu smailes un ugunsgrēkos pārogļoti koki. Arī visgaišākās dienas laikā šī apkārtne izskatījās tik drausma, ka pat nabadzīgākās provinces visnabadzīgākais aitu gans nedzītu šurp savus lopus. Bet naktī mēness svina gaismā tā izskatījās pēc Dieva pamesta tuksneša, kas nemaz nevarētu būt šīs pasaules sastāvdaļa. Pat visbriesmīgākais laupītājs Lebrēns labprātāk būtu devies pāri Sevēniem un ļāvis sev nocirst galvu, nekā apmeties uz Plondikantāla, kur viņu neviens nemeklētu un noteikti neatrastu, bet tikpat droši ir arī tas, ka viņš būtu šeit nomiris sev visbriesmīgākajā nāvē no vientulības. Daudzu jūdžu attālumā nedzīvoja neviens cilvēks, pat ne siltasiņu dzīvnieks, bija sastopami tikai sikspārņi, kāda vabole vai zalktis.