Grenuijs uzkāpa kalnā kādā 1756. gada augusta naktī. Rīta gaismai svīstot, viņš stāvēja kalna virsotnē. Grenuijs vēl nezināja, ka šeit viņa ceļojums ir beidzies. Viņš domāja, ka noiets tikai viens etaps ceļojumā pēc tīra gaisa. Viņš griezās riņķī, liekot savam degunam uzlūkot vulkāniskā tuksneša vareno panorāmu: austrumos bija Senflūra augstiene un purvainā Riū upe; no ziemeļiem viņš bija atnācis, dienām klejojot pa karstajiem kalniem; no rietumiem viegls rīta vējš nesa tikai akmens un cietas zāles smaržas; dienvidos daudzu jūdžu attālumā līdz pat tumšajām Trijēras aizām stiepās Plondikantāla priekškalnes. Visos virzienos cilvēki bija vienādi tālu; katrs solis jebkurā virzienā nozīmētu cilvēku lielāku tuvumu. Kompasa adata griezās riņķī. Vairs nebija orientācijas. Grenuijs bija nonācis pie mērķa. Tajā pašā laikā viņš bija nonācis gūstā.
Kad uzlēca saule, Grenuijs vēl arvien stāvēja un ostīja to pašu vietu, turēdams degunu gaisā. Izmisīgā spriedzē viņš mēģināja noteikt virzienu, no kura nāca cilvēka smakas briesmas, kā arī pretējo virzienu, kur iet, lai no tām izbēgtu. Viņš mēģināja saost kaut vienu molekulu cilvēka smakas. Viss bija mierīgi. Bija iestājies, ja tā var teikt, ožas miers. Visapkārt līdzīgi klusai vēsmai valdīja viendabīga nedzīvu akmeņu, pelēku ķērpju un zāles smaka, nekā cita nebija.
Grenuijam bija vajadzīgs ilgs laiks, lai noticētu, ka viņš neko nesaož. Viņš nebija gatavs laimei. Viņa neticība tai ilgi pretojās. Uzlēcot saulei, Grenuijs ņēma palīgā pat acis, lai mēģinātu pie apvāršņa saskatīt kaut mazāko cilvēka esības pazīmi būdas jumtu, ugunskura dūmus, kādu žogu, tiltu vai ganāmpulku. Viņš pielika pie ausīm rokas un klausījās, vai tikai nav dzirdama izkapts švīkstēšana, suņa rejas vai bērna vēkšķēšana. Visu dienu viņš pavadīja saules svelmē Plondikantāla virsotnē un velti gaidīja kaut mazāko norādi. Tikai saulei norietot, viņa neticību nomainīja eiforija: viņš bija izbēdzis no tā, ko tik ļoti nīda. Viņš ir pilnīgi viens! Viņš ir vienīgais cilvēks visā plašajā pasaulē!
Viņā pamodās milzīga līksme. Grenuijs svinēja savu nokļūšanu vientulības kalnā līdzīgi tam kā kuģa katastrofa cietušais priecājas par salu. Viņš kliedza no laimes. Viņš nometa mugursomu, zirgadeķi un kūju, dauzīja ar kājām, mētāja rokas, dejoja un uz visām pusēm kliedza savu vārdu, vīstīja dūres un triumfējoši rādīja tās visai pasaulei un rietošajai saulei, it kā viņš pats personīgi būtu padzinis to no debesīm. Līdz pat vēlai naktij viņš uzvedās kā pilnīgi vājprātīgs.
Nākamās dienas viņš pavadīja, lai iekārtotos uz kalna, jo bija skaidrs, ka šo vietu viņš tik drīz neatstās. Vispirms viņš paraudzījās pēc ūdens un atrada to tievā strūkliņā tekot no kādas klints. Tā gan nebija daudz, bet, stundu pacietīgi laizot, varēja apmierināt savu diennakts nepieciešamību pēc ūdens. Viņš atrada arī barību mazas ķirzaciņas un zalktīšus, kuriem viņš norāva galvu un aprija ar visu ādu un kauliem. Klāt viņš piekoda sakaltušus ķērpjus, zāli un dzērvenes. Šī, pēc pilsoniskiem uzskatiem, pilnīgi nepieņemamā barība Grenuiju nemaz nemulsināja. Pēdējos mēnešus viņš nebija baudījis cilvēka barību, tādu kā desu vai sieru, un, kad viņu pārņēma bada sajūta, Grenuijs aprija visu, ko vien varēja uzskatīt par ēdamu. Viņš nebija gardēdis. Viņš nemaz nezināja, kas ir baudījums, viņš saskatīja to vienīgi bezķermeniskā tīrā smaržā. Viņam nebija nekādu prasību arī attiecībā uz ērtībām, viņš būtu ierīkojis savu mītni uz kailiem akmeņiem. Bet viņš atrada kaut ko labāku.
Netālu no avota viņš atrada dabīgu alu, kuras daudzie šaurie atzari veda kalna iekšienē, aptuveni pēc trīsdesmit metriem beidzoties ar nogruvumu. Tur, alas galā, bija tik šaurs, ka Grenuija pleci skāra akmeni, un tik zems, ka viņš nevarēja stāvēt visā augumā. Taču viņš varēja sēdēt un, ja savilkās kamolā, pat gulēt. Tas pilnībā apmierināja Grenuija prasības pēc komforta. Šim tunelim bija daudzas nenovērtējamas priekšrocības: tuneļa galā vienmēr bija akla tumsa, tur bija kapa klusums un gaisā bija jūtams mitrs, sāļš vēsums. Grenuijs uzreiz saoda, ka šeit nav bijusi neviena dzīva būtne. Šeit iekārtojoties, viņu pārņēma gandrīz vai svētas bijības sajūta. Viņš rūpīgi izklāja uz grīdas zirgu deķi, it kā pārklādams altāri, un nogūlās uz tā. Viņš jutās vienkārši debešķīgi. Viņš gulēja visnomaļākā Francijas kalna iekšienē, piecdesmit metru dziļumā kā pats savā zārkā. Nekad dzīvē viņš nebija juties tik droši, pat mātes vēderā ne. Ārpusē viņam būtu jāgrauj pasaule, šeit viņš varēja to vienkārši neievērot. Viņš sāka klusu raudāt. Viņš nezināja, kam pateikties par savu lielo laimi.