Turpmāk viņš devās ārā vienīgi, lai palaizītu ūdeni, atbrīvotos no urīna un ekskrementiem un noķertu kādu ķirzaku vai čūsku. Naktīs tās bija viegli notveramas, tās bija paslēpušās zem akmens plāksnēm vai aliņās, kur Grenuijs ar sava deguna palīdzību tās viegli uzgāja.
Virsotnē viņš pirmās nedēļas laikā uzkāpa tikai pāris reižu, lai paostītu, kas redzams pie apvāršņa. Bet drīz vien tas izrādījās par nomācošu ieražu, nevis nepieciešamību, jo ne reizi nebija konstatējams nekas draudīgs. Tādēļ viņš atcēla šīs ekskursijas un tiecās pēc iespējas ātrāk veikt izdzīvošanai nepieciešamās nodarbes, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos savā alā. Jo tikai šeit viņš pa īstam dzīvoja. Tas nozīmēja, ka viņš divdesmit stundas sēdēja uz sava zirgu deķa pilnīgā tumsā, pilnīgā klusumā un pilnīgā nekustībā akmens gaņģa galā, atspiedis muguru pret oļiem, iespiedis plecus starp klintīm un apmierināts ar savu sabiedrību.
Ir tādi cilvēki, kas meklē vientulību: grēku nožēlnieki, gudrie, svētie vai pravieši. Viņi dodas galvenokārt uz tuksnešiem un pārtiek tur no savvaļas augiem un medus. Daži no viņiem dzīvo arī alās un uz neapdzīvotām salām, vēl citi tas izskatās daudz krāšņāk tup krātiņos, kas uzmontēti uz metāla stieņiem un pacelti gaisā. Viņi to dara, lai būtu tuvāk Dievam. Viņi soda sevi ar šādu vientulību un caur sevi izpērk grēkus. Viņi darbojas ticības ietvaros, dzīvojot Dievam tīkamu dzīvi. Vai arī viņi mēnešiem un gadiem gaida, līdz Dievs dos tiem kādu ziņu, kuru tad viņi steidzīgi izplatīs cilvēkiem.
Nekas no iepriekšminētā nebija attiecināms uz Grenuiju. Viņam vismazāk prātā bija Dievs. Viņš nesūdzēja grēkus un negaidīja augstus vēstījumus. Viņš bija viens tikai un vienīgi sava prieka pēc. Viņš gremdējās savā, neviena un nekā netraucētajā eksistencē un jutās lieliski. Kā līķis viņš gulēja klints šķirstā, tik tikko elpojot un sirdij tik tikko pukstot taču dzīvoja tik intensīvi un izvirtīgi kā neviens no ārpasaules dzīvotājiem.
Šo izvirtību lauks, kā jau to viegli var iedomāties, bija viņa iekšējā impērija, kurā viņš bija atzīmējis visu kopš dzimšanas saosto smaržu kontūras. Lai radītu noskaņojumu, viņš sāka ar visagrīnākajām: Gaijāra kundzes guļamkambara naidīgā tvana smaka, viņas izkaltušo roku smārds, Terjē tēva etiķskābā elpa, histēriski karstie aukles Bisī mātišķie sviedri. Cimetiēre de Innocents līķu dvaka un paša mātes, slepkavas, smaka. Viņš drebēja riebumā un naidā, un aiz šausmām viņam cēlās stāvus mati.
Dažreiz, ja ar šo riebīgo aperitīvu vēl nebija gana, viņš ierīkoja mazu piestātni arī pie Grimala, atceroties jēlas, gaļainas ādas, ģērējamo šķidrumu smakas vai arī iedomājās to auru, kuru vasaras plaukuma tveicē svīzdami rada sešsimt tūkstoši parīziešu.
Tad viņš neatturamā spēkā izgāza pār šīm smakām savu naidu. Viņš plosījās pār tām līdzīgi negaisam, par to, ka tās iedrīkstējušās sarūgtināt viņa izmeklēto degunu. Viņš uzbruka šīm smaržām kā krusa labības laukam, kā orkāns viņš samala tās putekļos un noslīcināja varenā destilēta ūdens straumē. Tādas bija viņa dusmas. Tik milzīga bija viņa atriebība. Ak! Kas tas bija par mirkli! Mazais Grenuijs, locoties tīksmās trīsās, izlieca savu ķermeni tā, ka galva uz brīdi skāra alas sienu, tad viņš atkal atkrita atpakaļ un, piekusis un dziļi apmierināts, palika guļam. Tas bija patiesi pārāk jauki, pārāk jauks bija šis pretīgo smaku padzīšanas akts… Šī scēna Grenuijam bija gandrīz vai mīļākā visā viņa iekšējā teātra izrādē, jo tā radīja brīnišķīgu padarīta darba sajūtu, kāda rodas, veicot vienīgi dižus varoņdarbus.
Grenuijs, kā jau teikts, piecēlās un izpurināja miegu no saviem locekļiem. Diženais iekšējais Grenuijs saslējās kā milzis visā spēkā un godībā, to bija prieks redzēt, gandrīz žēl, ka neviens to neredzēja. Viņš lepni un augstprātīgi palūkojās visapkārt.
Jā! Tā bija viņa pasaule! Pasaule, kuru radījis un pārvalda vienreizējais Grenuijs, viņš to varēja pārvērst tuksnesī un, ja vien vēlējās, atkal varēja iekārtot, šī pasaule bija bezgalīgi paplašināma, un Grenuijs ar uguni un zobenu bija gatavs aizstāvēt to pret jebkuru iebrukumu. Šeit valdīja tikai viņa griba, varenā, brīnišķā un vienīgā Grenuija griba. Tad, kad riebīgās smirdoņas jau bija kļuvušas par pagātni, Grenuijs vēlējās, lai viņa valstība smaržotu. Viņš drošiem soļiem devās pār laukiem un lejām, sēdams visdažādākās smaržas, vietām devīgi, vietām skopi, milzīgās plantācijās un mazās dobītēs, bērdams sēklas saujām, bet dažviet pa vienai ieliekot zemē. Čaklais dārznieks Grenuijs apstaigāja visu savu valstību līdz pat tālākajam tās nostūrim, un drīz vien nebija tāda stūrīša, kur nebūtu iesviesta kādas smaržas sēkla.
Kad viņš redzēja, ka visa zeme ir Grenuija sēklas piesātināta, dižais Grenuijs rāmi un mierīgi atgūlās zem vīnogulāja, lai laistītu sējumus un vērotu, kā viss dīgst un briest. Tas priecēja viņa sirdi. Plantācijas sāka zelt, dārzi sulojās. No savām alām sāka spraukties pumpuri. Tad Grenuijs lika lietum mitēties. Un tas notika. Tad viņš sūtīja zemei sava smaida maigo sauli, un tā vienā rāvienā uzplauka ziedu miljonos, visa valsts pārvērtās raibā ziedu paklājā, kas bija veidots no vērtīgu smaržu trauciņiem. Un dižais Grenuijs redzēja, ka viss ir kārtībā. Tad viņš sūtīja pār zemi savu dvašu, kas sajauca smaržas, sūtot viņam, dižajam, vienīgajam un brīnišķajam Grenuijam, universālu cildinājumu, kura smaržīgo mākoni viņš, uz troņa sēdēdams, atkal ievilka sevī atpakaļ, ar pateicību pieņemot šo upuri. Dažreiz viņš kādu no smaržām mazliet palaida ārā, lai to labāk izbaudītu; par to viņš saņēma smaržu gaviles. Pa to laiku bija iestājies vakars un smaržas izbālēja nakts zilumā arvien fantastiskākās notīs. Priekšā bija īsta smaržu balle un lieliska uguņošana.