Bet dižais Grenuijs bija mazliet noguris un nožāvājies sacīja: „Ir lieli darbi paveikti, un tas ir labi. Bet viss pilnīgais ir mazliet garlaicīgs. Tādēļ es šīs darbadienas beigās došos uz savas sirds kambariem, lai rastu tur kādu iepriecinājumu."
Tā sacīja Grenuijs, un, kamēr smaržu mākonis priecīgi ap viņu dejoja un līksmojās, izpletis savus zeltainos spārnus pār naksnīgo zemi, saimnieks devās uz savas dvēseles mājokli sirdī.
Bija patīkami atgriezties mājās. Atriebēja un pasaules radītāja amatu apvienojums tomēr mazliet nogurdināja, un vēl pēc tam skatīties savu radību priekos un līksmē arī nebija tīrā atpūta. Noguris no radīšanas un atveidošanas darbiem, dižais Grenuijs alka mājas prieku.
Viņa sirds bija purpura pils. Tā atradās akmeņainā tuksnesī, aiz kāpām, purvainas oāzes ieskauta un septiņu sienu apjozta. Pilī bija tūkstoš istabu, tūkstoš pagrabu un tūkstoš smalku salonu, no kuriem vienā uz vienkārša purpura dīvāna no dienas darbiem mēdza atpūsties dižais Grenuijs jeb, ļoti privāti Grenuijs vai vienkārši mīļais Žans Batists. Pils sienas no grīdas līdz pat griestiem aizņēma plaukti, kur bija tie vairāki miljoni smaržu, kurus Grenuijs bija savācis savas dzīves laikā. Pils pagrabu mucās bija labākās viņa dzīves smaržas. Tās, kad bija norūgušas, tika pildītas pudelēs un novietotas vēsos kilometriem garos gaiteņos, sakārtotas pēc to izcelsmes un gada, bet to bija tik daudz, ka vienas dzīves nepietiktu, lai tās visas izdzertu.
Kad mīļais Žans Batists bija atgriezies savā istabā, un, ja jums tīk, novilcis zābakus un atgūlies savā purpura dīvānā, viņš sasita plaukstas un pasauca savus kalpotājus. Tie ieradās neredzami, nejūtami, nedzirdami un, kas ir vissvarīgāk, nesaožami, jo tie bija iedomāti kalpotāji, un Grenuijs pavēlēja viņiem atnest no smaržu bibliotēkas kādu noteiktu sējumu un no pagraba kaut ko dzeramu.
Tā iedomātie kalpotāji steidza pildīt pavēles, un Grenuija kuņģis sarāvās mokpilnās gaidās. Viņu pārņēma noskaņa, kas raksturīga dzērājiem, kuri stāv pie letes, baidīdamies, ka pasūtītais šņabis kaut kādu iemeslu dēļ varētu izpalikt. Kas gan notiktu, ja istabas un pagrabi pēkšņi būtu kļuvuši tukši, ja vīns mucās ir sabojājies? Kāpēc viņi liek tik ilgi gaidīt? Kāpēc viņi nenāk? Viņam pasūtītais ir vajadzīgs uz vietas, steidzīgi, viņš alkst pēc tā un būs beigts, ja to tūdaļ nedabūs.
Bet nomierinies, Žan Batist! Esi mierīgs, mīļais! Tev atnesīs visu, ko tu esi pasūtījis. Kalpotāji jau ir klāt. Uz neredzamas paplātes viņi nes smaržu grāmatu, neredzamas baltcimdotas rokas nes vērtīgu pudeli, viņi rūpīgi visu to noliek, paklanās un pazūd.
Beidzot atkal paliekot vienatnē, Žans Batists ķeras pie izmeklētajām smaržām, viņš atver pirmo pudeli un pielej glāzi līdz malām, pieliek pie lūpām un dzer. Viņš izdzer to vienā rāvienā un viņam garšo. Tās ir tik brīnišķīgas, ka mīļais Žans Batists aiz laimes sāk raudāt, ielejot otru smaržas glāzi. Tā ir 1752. gada pavasara smarža, kas ievākta saullēktā uz Pont Royal, pagriežot degunu pret rietumiem, no kurienes pūta vējš. Tur bija jūtama jūra, mežs un mazliet darva no krastā stāvošām laivām. Tā bija pirmās nakts, kuru Grenuijs bez Grimala atļaujas bija pavadījis pilsētā, beigu smarža. Tai bija jaunas dienas svaigums, jaunas dienas, kuru Grenuijs pirmo reizi piedzīvoja brīvībā. Šī smarža tolaik bija solījusi viņam brīvību. Tā bija solījusi citu dzīvi. Rīta smarža Grenuijam nozīmēja cerību smaržu. Viņš to rūpīgi glabāja. Un ik dienas dzēra pa malkam.
Kad otrā glāze bija tukša, bija pazudusi nervozitāte, šaubas un nedrošība, viņu pildīja brīnišķs miers. Grenuijs iespieda galvu spilvenā, atvēra grāmatu un sāka lasīt savas atmiņas. Viņš lasīja par bērnības un skolas smaržām, par ielu un stūru smaržām, par cilvēku smakām. Bija patīkami lasīt par šīm riebīgajām smakām. Grenuijs ar neliekuļotu interesi lasīja riebīgo smaku grāmatu, un, kad pretīgums kļuva lielāks par interesi, viņš to aizvēra, nolika pie malas un paņēma citu.
Lasīšanu viņš pavadīja ar cēlo smaržu dzeršanu. Pēc pudeles ar cerību smaržu viņš ķērās pie 1744. gada pudeles ar silto koka smaržu, kas bija ievākta, sēžot pie Gaijāra kundzes mājas. Pēc tam viņš dzēra vasaras vakara smaržu, kura bija parfīmu piesātināta un smaga no ziedu smaržas, tā bija ievākta kāda parka nomalē Senžermendeprē, anno 1753.
Tagad viņš jutās piepildīts. Locekļi uz spilvena kļuva arvien smagāki. Viņam bija labi. Bet tās vēl nebija beigas. Acis vairs nevarēja saskatīt burtus, grāmata sen bija izslīdējusi no rokām bet viņš negribēja tāpat vien nobeigt šo vakaru, neiztukšojis visbrīnišķīgāko pudeli. Tā bija Marē ielas meitenes smarža.
Grenuijs dzēra to bijīgi un par godu tai bija pat pieslējies no dīvāna, kaut arī tas nemaz nebija viegli, jo purpura salons līgojās un šūpojās, viņam izdarot jel mazāko kustību. Skolnieciskā stājā, cieši saspiežot kopā ceļus un kājas un uzliekot kreiso roku uz stilba, Grenuijs dzēra savas sirds pagraba vērtīgāko smaržu, glāzi pa glāzei, kļūdams arvien skumjāks. Viņš zināja, ka dzer par daudz. Ka tik daudz nevajag. Bet viņš tomēr dzēra, līdz pudele bija tukša: viņš gāja pa tumšo eju no ielas uz iekšējo pagalmu. Parādījās gaismas stariņš. Meitene sēdēja un tīrīja plūmes. Tālumā bija dzirdamas uguņošanas raķetes un petardes…
Viņš nolika glāzi un kādu brīdi vēl, sentimenta un dzēruma pārņemts, sēdēja kā pārakmeņojies, līdz pēdējās piegaršas paliekas pazuda no viņa mēles. Viņš norija siekalas. Galvā pēkšņi kļuva tikpat tukšs kā pudelēs. Viņš pagriezās uz sāniem un tajā pašā mirklī iegrima apdullinošā miegā.