Tajā pašā laikā uz zirgu deķa iemiga arī ārējais Grenuijs. Viņa miegs tāpat bija bezdibens dziļumā, jo herkulesa varoņdarbi arī viņu bija pietiekami nogurdinājuši, un galu galā viņi abi taču bija viens cilvēks. Pamošanās gan nenotika purpura salonā aiz septiņiem mūriem un dvēseles pavasara lauku smaržā, bet gan tumsā, uz cietas zemes, pie akmens nogruvuma tuneļa galā. Viņam bija slikti no bada sajūtas un slāpēm, viņu mocīja drebuļi kā dzērāju pēc dzīru nakts. Viņš izlīda no alas uz visām četrām.
Ārā bija kāda diennakts stunda, parasti nakts sākums vai beigas, dažkārt pusnakts, bet pat tad Grenuijam zvaigžņu gaisma dūrās acīs kā adatas. Gaiss likās putekļains un kodīgs, ainava barga. Viņš klupa pret akmeņiem. Pat maigākās smaržas viņa izlutinātajam degunam likās stipras un kodīgas. Ērce Grenuijs bija kļuvis kā vēzis, kas izlīdis no čaulas un kails ceļoja pa jūrām.
Viņš devās pie ūdens un divas stundas laizīja sienas mitrumu, tās bija mokas, laiks, kurā viņu apgrūtināja ārpasaule, šķita nebeidzams. Viņš noplūca pāris kumšķu sūnu, ar mokām rija tās lejā, notupās un, vēl gremodams, izkārnījās ātri, ātri, tam visam bija ātri jābeidzas, un tad kā vajāts zvērs viņš metās atpakaļ uz savas alas galu, kur bija izklāts zirgu deķis. Tikai šeit viņš atkal jutās drošībā.
Viņš atspiedās pret sienu, izstiepa kājas un gaidīja. Viņam bija jātur ķermenis pilnīgi nekustīgi kā pārpildīts trauks, lai tam nekas nepārlītu pār malām. Pamazām viņam izdevās nomierināties. Sirds sita mierīgāk, un iekšējie viļņi pamazām noplaka. Viņa omai līdzīgi melnai spoguļvirsmai pārklājās vientulība. Viņš aizvēra acis.
Atveras viņa iekšienes tumšas durvis, un Grenuijs parkapa slieksni. Sakas Grenuija dvēseles teatra nakama izrade.
Ta pagāja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, mēnesis pēc mēneša. Ta pagāja septiņi gadi. Šai laikā ārpasaulē plosījās karš, pat pasaules karš. Karoja Silēzijā un Saksijā, Hannoverē un Beļģijā, Bohēmijā un Pomerānijā. Karaļa kareivji mira Hesenē un Vestfalenē, Baleāru salās un Indijā, pie Misisipi un Kanādā, ja vien pa ceļam viņus jau nebija piebeidzis tīfs. Karš miljoniem cilvēku maksāja dzīvību, Francijas karalim viņa kolonijas un visām dalībvalstīm tik daudz naudas, ka tās smagu sirdi tomēr nolēma karu izbeigt.
Grenuijs pa šo laiku reiz ziemā, nemaz nemanot, bija gandrīz nosalis. Piecas dienas viņš bija gulējis purpura salonā un, kad pamodās alā, no aukstuma nemaz nevarēja pakustēties. Viņš tūlīt pat aizvēra acis, lai iemigtu nāves miegā. Taču viņu glāba atkusnis, atkausējot to.
Reiz atkal sniegs bija tik dziļš, ka viņš nevarēja vairs aizrakties līdz ķērpjiem. Tad nācās pārtikt no nosalušiem sikspārņiem.
Reiz alā bija iekritis beigts krauklis. Arī to Grenuijs apēda. Tie bija vienīgie ievērojamie ārpasaules notikumi šajos septiņos gados. Citādi Grenuijs dzīvoja sava kalna iekšienē, savā pašradītajā dvēseles valstībā. Viņš tur būtu palicis līdz pat savai nāvei (līdz kurai daudz arī netrūka), ja nebūtu notikusi kāda katastrofa, kas izdzina viņu no kalna iekšienes, atkal aizraidot pasaulē.