Viņš uzmeta uz pleciem zirgu deķi un izlīda laukā. Laukā bija februāra beigu priekšpusdiena. Spīdēja saule. Zeme smaržoja pēc mitra akmens, sūnām un ūdens. Vējā bija jūtama viegla maijpuķīšu smarža. Viņš notupās zemē pie alas ieejas. Viņu sildīja saules gaisma. Viņš ieelpoja svaigo gaisu. Viņu vēl arvien pārņēma trīsas, iedomājoties miglu, viņu pārņēma arī patīkamas trīsas, jūtot uz muguras saules siltumu. Tomēr bija labi, ka tāda ārpasaule pastāvēja, kaut vai tādēļ, lai būtu, uz kurieni bēgt. Tas būtu neiedomājams ārprāts, ja Grenuijs, izejot no alas, nebūtu atradis ārpasauli. Ja šeit nebūtu ne gaismas, ne smaržas, nekā, tad visapkārt būtu vienīgi šī drausmīgā migla, iekšā, ārā, visapkārt.
Pamazām viņš atguvās no šoka. Pamazām bailes atslāba, un Grenuijs sāka justies drošāk. Pret pusdienu viņš atguva aukstasinību. Viņš pabāza labās rokas rādītājpirkstu sev zem deguna un dziļi ieelpoja. Viņš saoda mitru pēc anemonēm smaržojošu pavasara gaisu. Savus pirkstus viņš nespēja saost. Viņš apgrieza roku un ošņāja tās iekšpusi. Viņš juta rokas siltumu, taču nespēja neko saost. Viņš pavilka uz augšu saplēstā krekla piedurkni un ostīja ap elkoni. Viņš labi zināja, ka šajā vietā cilvēks smaržoja pēc sevis paša. Tomēr nekas nebija saožams. Viņš neko nespēja saost, arī ošņājot paduses, kājas un dzimumorgānus, pie kuriem bija noliecies, cik vien zemu tas bija iespējams. Tas bija groteski: viņš, Grenuijs, kurš varēja jūdžu attālumā saost jebkuru cilvēku, nevarēja plaukstas attālumā saost savus dzimumorgānus. Taču viņš vairs nekrita panikā, bet, vēsi apsvērdams, nolēma: „Tā nav, ka es nemaz nesmaržoju, jo viss izplata kādu smaku, es nevaru to saost, jo esmu šo smaku ostījis diendienā no pašas dzimšanas, un tādēļ mans deguns ir pret to notrulinājies. Ja es varētu savu smaržu vai vismaz tās daļu no sevis atdalīt un pēc kāda laika pie tās atgriezties, tad es to noteikti varētu ļoti labi saost."
Viņš nolika zirgudeķi un novilka savas drēbes jeb, pareizāk sakot, to, kas no tām bija atlicis. Septiņus gadus šie kankari bija bijuši viņam mugurā. Tiem bija jābūt pārsātinātiem ar viņa smaku. Viņš sameta lupatas kaudzē un pagāja no tām nost. Tad viņš pirmo reizi pēc septiņu gadu pārtraukuma uzkāpa kalna virsotnē. Tur viņš nostājās tāpat kā toreiz, kad uz šejieni bija tikko atnācis, pagrieza galvu uz rietumu pusi, un vējš svilpoja ap viņa kailo ķermeni. Grenuijs bija nodomājis izvēdināties un ļaut, lai rietumu vējš pildītu viņu ar jūras un mitro pļavu smaržu tā, lai šīs smaržas gūtu pārsvaru pār viņa ķermeņa smaržu, lai rastos smaržu starpība starp Grenuiju un viņa drēbēm, kuru tad Grenuijs varētu viegli uztvert. Lai pēc iespējas mazāk paša smaržas sistos degunā, viņš noliecās uz priekšu, izstiepa kaklu pret vēju un rokas izstiepa atpakaļ. Viņš izskatījās pēc peldētāja, kas grasās mesties ūdenī.
Šo ārkārtīgi smieklīgo pozu viņš saglabāja vairākas stundas, un viņa pie gaismas nepieradusī āda, kaut arī saule bija pavisam maiga, kļuva vēža sarkanumā. Pret vakaru viņš atkal devās uz alas pusi. Jau no tālienes viņš pamanīja lupatu kaudzi. Pēdējos metrus viņš aizspieda degunu un atvēra to tikai tad, kad bija pārliecies pār lupatām. Viņš ošanas mēģinājumu izdarīja tā, kā to bija mācījis Baldīni ievilka gaisu un pa druskai atkal izlaida to. Lai notvertu smaku, viņš abām rokām izveidoja pār kaudzi zvanu un kā mēlīti ielika tur savu degunu. Viņš sasprindzināja visus spēkus, lai no drēbēm izostu savu smaku. Bet smakas nebija. Tās pavisam noteikti nebija. Tur bija tūkstošiem citu smaku. Akmens, smilšu, sūnu, kraukļa asiņu pat pirms daudziem gadiem nopirktās desas smaka. Drēbes bija kā pēdējo septiņu, astoņu gadu smaržu dienasgrāmata. Tur nebija tikai vienas, paša drēbju valkātāja smakas.
Grenuijam kļuva mazliet baigi. Saule bija norietējusi. Viņš kails stāvēja pie alas, kuras tumšajā galā bija nodzīvojis septiņus gadus. Pūta auksts vējš, viņam sala, bet viņš to nejuta, jo viņā plosījās pretaukstums bailes. Tās bija tās pašas, kas sapnī, bailes noslīkt pašam sevī, kuras bija jāpadzen jebkuriem līdzekļiem, no kurām par katru cenu bija jāizbēg.
Tas, ko viņš juta tagad, bija bailes no sevis paša nepazīšanas. Šīs bailes bija pretnostatāmas citām bailēm. No tām nevarēja aizbēgt, tām vajadzēja stāties pretim. Grenuijam vajadzēja skaidri zināt, vai viņam ir smaka vai tās nav. Viņam vajadzēja to zināt tūlīt.
Viņš iegāja atpakaļ alā. Pēc pāris metriem viņu apņēma pilnīga tumsa, bet viņš orientējās tajā kā visspilgtākajā gaismā. Viņš bija gājis šo ceļu daudzus tūkstošus reižu, viņš šeit zināja katru pakāpienu un katru līkumu, saoda visniecīgāko klints iedobīti un vismazāko akmens izcilni. Nebija grūti atrast ceļu. Daudz grūtāk bija apkarot klaustrofobiskās bailes, kas vēl vējoja gaisā. Bet Grenuijs bija drosmīgs. Viņš ar bailēm no neziņas apkaroja bailes no zināšanas, un tas viņam izdevās, jo bija skaidrs, ka cita ceļa nav. Kad viņš bija nonācis alas galā, abas bailes nokrita no viņa pleciem. Viņš jutās mierīgi, galva bija skaidra un deguns ass kā skalpelis. Viņš notupās, aizklāja ar rokām acis un oda. Šajā sāļajā akmens zārkā viņš bija gulējis septiņus gadus. Ja ne šeit, kur gan citur būtu jāož pēc Grenuija. Viņš lēni elpoja. Viņš gribēja visu pārbaudīt. Viņš kavējās ar spriedumu. Vēl ceturtdaļstundu viņš notupēja. Viņam bija nevainojama atmiņa, un viņš lieliski atcerējās, kā te bija smaržojis pirms septiņiem gadiem: pēc akmens un mitra, sāļa vēsuma, tik tīri, jo ne cilvēks, ne zvērs vēl nebija uzturējies šajā vietā… Bet tieši tā tas oda arī tagad.
Viņš vēl mirkli, piekrītoši mājot ar galvu, palika alā. Tad apgriezās un salīcis, jo tikai ala ļāva viņam turēt savu ķermeni taisni, devās uz ārpusi. Ārā viņš uzmeta savas lupatas (kurpes jau pirms vairākiem gadiem bija pilnīgi noplīsušas), pārmeta vēl pāri pleciem zirgu deķi un tajā pašā naktī pameta Plondikantālu, lai dotos dienvidu virzienā.