Viņš izskatījās vienkārši briesmīgi. Mati sniedzās līdz ceļiem, šķidrā bārdiņa līdz nabai. Nagi bija gari kā putnam, un no rokām un kājām, kas nebija apsegtas ar lupatām, lielām plēksnēm lobījās nost āda.
Pirmos cilvēkus viņš satika netālu no Pjerforas pilsētas tie bija daži zemnieki, kuri, viņu ieraudzījuši, kliegdami metās prom. Pašā pilsētā toties viņš radīja sensāciju. Lai uz viņu paskatītos, bija sapulcējušies simtiem cilvēku. Viņi uzskatīja Grenuiju par izbēgušu galeru vergu. Daži sacīja, ka viņš nemaz neesot īsts cilvēks, bet gan cilvēka un lāča krustojums, meža zvērs. Kāds vīrs, kas agrāk bija jūrnieks, stāstīja, ka Grenuijs esot līdzīgs mežonīgas indiāņu cilts piederīgajiem, kuri dzīvojot pie Kajenas, kas atrodas otrpus okeānam. Grenuiju noveda pie birģermeistara. Tur viņš visiem par pārsteigumu parādīja zeļļa vēstuli un, vārdiem ķeroties, tie bija pirmie vārdi, kurus viņš izrunāja pēc septiņu gadu klusēšanas bet skaidri saprotami teica, ka ceļojuma laikā viņam uzbrukuši laupītāji un septiņus gadus turējuši viņu alā. Visu šo laiku viņš neesot redzējis ne saules gaismu, ne cilvēkus, visu šo laiku neredzama roka esot laiku pa laikam nolaidusi tumsā grozu, no kura satura viņš arī esot pārticis, un beidzot viņam nezināmu iemeslu dēļ nomestas kāpnes, un tā viņš atbrīvojies, nepazīstot ne savu gūstītāju, ne atbrīvotāju. Šo stāstu Grenuijs bija izdomājis, jo tas bija ticamāks nekā patiesība, un laupītāju uzbrukumi Overņas kalnos un Sevēnos nemaz nebija retums. Visādā ziņā birģermeistars šo stāstu bez iebildumiem ierakstīja protokolā un par gadījumu ziņoja pilsētas lēņu kungam marķīzam de la Teijādam-Espinasam, kurš bija Tulūzas parlamenta loceklis.
Marķīzs četrdesmit gadu vecumā bija pametis Versaļas galma dzīvi un atgriezās savos īpašumos, lai nodarbotos ar zinātni. Viņš bija sarakstījis nozīmīgu darbu par dinamisku nacionālekonomiku, kurā piedāvāja visu zemes un lauksaimniecisko ražojumu nodokļu atcelšanu un apgriezti progresīva nodokļa ieviešanu, kurš vissmagāk skartu nabadzīgos, tādējādi piespiežot tos saimnieciski aktīvākai rīcībai. Grāmatas panākumu uzmundrināts, viņš uzrakstīja traktātu par meiteņu un zēnu audzināšanu vecumā no pieciem līdz desmit gadiem, viņš nodarbojās arī ar eksperimentālo lauksaimniecību, tiecoties iegūt animālveģetālu hibrīdu, kas dotu pienu. Tas tika sasniegts, apaugļojot dažādas zāles šķirnes ar vērša sēklu. Sākumā šiem eksperimentiem bija lieli panākumi, no zāles piena viņam izdevās pat izgatavot sieru, kuru Lionas akadēmija raksturoja kā tādu, kas atgādina kazas sieru, tikai mazliet rūgtāku. Bet tad viņam šie eksperimenti milzīgo izmaksu dēļ uz laukiem tika liets hektolitriem vērša sēklas bija jāpārtrauc. Taču šie lauksaimnieciskie eksperimenti modināja viņa interesi par zemi kā tādu un tās attiecībām ar biosfēru.
Tikko bija pabeigti ar piena puķes radīšanu saistītie praktiskie darbi, viņš ar lielu sparu ķērās pie esejas par zemes tuvuma un dzīvesspēka savstarpējām attiecībām. Šī darba galvenā doma bija par to, ka tikai zināms attālums no zemes ļauj normāli attīstīties dzīvībai, jo zeme pastāvīgi producē bojāšanās gāzi, tā saukto fluidum letale, kurš nomāc dzīvības spēkus, galu galā novedot līdz to izsīkumam un bojāejai. Tādēļ visas dzīvās būtnes augot tiecas attālināties no zemes, tās aug no zemes prom, nevis viņā iekšā; tādēļ vērtīgākās daļas augi tur pret debesīm labība vārpas, puķes ziedus, cilvēks galvu, un tādēļ tos vecums liec atpakaļ pie zemes, kur tos pretim sabrukumam ved nāves gāze, par kuru pēc nāves pārvēršas arī viņi paši.
Kad marķīzam de la Teijādam-Espinasam nāca ausīs, ka Pjerforā uziets indivīds, kurš septiņus gadus pavadījis alā, tātad pilnīgā zemes postošo elementu varā, viņš bija ārkārtīgi izbrīnīts un lūdza Grenuiju tūdaļ nogādāt savā laboratorijā, kur viņš to ļoti rūpīgi izmeklēja. Tas bija uzskatāms piemērs viņa teorijas pareizumam: fluidum letale tādā mērā bija skāris Grenuiju, ka viņa divdesmit piecus gadus jaunais ķermenis uzrādīja vecišķas pazīmes. Vienīgi tas tāds bija de la Teijāda-Espinasa paskaidrojums -, ka Grenuijs bija pārticis no produktiem, kas attālināti no zemes, tādiem kā maize un augļi, bija glābis viņu no drošas nāves. Grenuijs varot atgūt veselību, vienīgi pamatīgi izdzenot no viņa fluīdu ar de la Teijāda-Espinasa izgudrota vitālgaisa ventilācijas aparāta palīdzību. Šis aparāts atrodoties viņa Monpeljē pils noliktavā, un, ja Grenuijs būtu ar mieru būt par zinātnisku mēģinājumu demonstrācijas paraugu, de la Teijāds-Espinass varētu mēģināt labot ne tikai zemes gāzes bojājumu sekas, bet arī apbalvot Grenuiju par to ar kādu naudiņu…
Pēc divām stundām viņi jau sēdēja ratos. Par spīti tam, ka ceļi bija drausmīgā stāvoklī, četrdesmit sešas jūdzes izdevās veikt nepilnu divu dienu laikā, jo marķīzs, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, nekautrējās pats ar pātagu paskubināt zirgus un kučieri un, vairākas reizes salūstot ratiem, viņš pats piedalījās to labošanā, tik ļoti viņu sajūsmināja šis atradums, tik ļoti viņam gribējās to parādīt mācītajai sabiedrībai. Ceļā Grenuijs ne reizes nedrīkstēja izkāpt no ratiem. Viņam bija pilnīgi jāievīstās zemainajā un mālainajā zirgu deķī. Ceļojuma laikā viņam deva ēst nevārītas saknes. Tā marķīzs domāja saglabāt zemes gāzes bojājumus ideālā stāvoklī.