Ierodoties Monpeljē, viņš tūdaļ lika ievietot Grenuiju savas pils pagrabā un izsūtīja ielūgumus visiem Medicīnas fakultātes locekļiem, visiem Botāniķu biedrības biedriem, Lauksaimniecības skolai un Fizikas-ķīmijas apvienībai, Brīvmūrnieku ložai un citām mācītām biedrībām, kādu pilsētā bija vairāk par duci. Dažas dienas vēlāk tieši nedēļu pēc kalnu vientulības pamešanas Grenuijs stāvēja uz podesta Monpeljē universitātes lielajā aulā un daudzsimtgalvainam pūlim viņu rādīja kā gada zinātnisko sensāciju.
Savā referātā de la Teijāds-Espinass sauca viņu par savas zemes fluīda teorijas dzīvu pierādījumu. Plēšot nost no Grenuija ķermeņa lupatas, viņš stāstīja par to ietekmi, kādu uz šo ķermeni atstājusi zemes gāze: uz viņa miesas esot redzamas pūtītes un rētas, ko radījusi kodīgā zemes gāze, uz krūtīm redzama milzīga tumši sarkana gāzes radīta rēta, vērojami arī skeleta izkropļojumi, klibums un kupris. Skarti arī iekšējie orgāni: liesa, aknas, plaušas un gremošanas trakts, par to liecina izkārnījumi, kurus visi interesenti var aplūkot bļodā pie demonstrējamā kājām. Secinājums, īsi sakot, būtu tāds, ka dzīvības spēki septiņu alā pavadītu gadu rezultātā, „fluidum letale Taillade" ietekmē ļoti atslābuši, demonstrējamā ārienē jau vērojamas kurmja pazīmes un viņš uzskatāms vairāk par mirušu nekā dzīvu būtni. Bet referents tomēr uzņemoties nāvei nolemto atkal nostādīt uz kājām astoņu dienu laikā ar ventilācijas terapijas un vitāldiētas palīdzību, tā ka visiem būs redzamas pilnīgas atlabšanas pazīmes. Šīs prognozes piepildījums tad arī nozīmēs letālā zemes fluīda teorijas pareizību.
Priekšnesumam bija milzu panākumi. Mācītā publika skaļi aplaudēja referentam un defilēja gar podestu, uz kura stāvēja Grenuijs. Drausmīgajās lupatās un ar vecajām rētām un izkropļojumiem viņš izskatījās patiesi iespaidīgi briesmīgi, visi uzskatīja viņu par zudušu un neglābjamu, kaut arī viņš pats jutās gluži spēcīgs un vesels. Daži kungi viņu taustīja un mērīja, lūkojās viņam mutē un acīs. Citi mēģināja viņu uzrunāt, lai izprašņātu par dzīvi alā un tagadējo pašsajūtu. Bet Grenuijs šajos gadījumos stingri turējās pie marķīza norādījumiem un atbildēja tikai ar rūkšanu un bezpalīdzīgi rādīja uz savu rīkli, it kā arī to būtu saēdusi zemes gāze.
Pēc izrādes beigām Teijāds viņu atkal savāca un aizveda uz pili, kur novietoja kādā noliktavā. Tur viņš izmeklētu medicīnas fakultātes ārstu klātbūtnē pieslēdza Grenuiju vitālgaisa ventilatoram, kas sastāvēja no diviem egļu dēļiem, kuri jumtā veidoja lūku, pa kuru varēja iekļūt no letālgāzes brīvs gaiss, kurš pēc tam varēja izplūst pa speciālu grīdā ierīkotu ādas klapi. Vairākiem kalpotājiem bija jārūpējas, lai kamīnā ierīkotie ventilatori ne dienu, ne nakti nestāvētu dīkā. Kamēr ap Grenuiju plūda spirdzinoša gaisa strūkla, pa speciālu sānu lūku viņam ik stundu tika pasniegta no tālām provincēm nākusi diētiska barība: baložu vira, cīruļu pastēte, putnu ragū, konservēti augļi, ļoti garu kviešu miltu maize, Pireneju vīns un krēms, kas bija gatavots no vistām, kuras turēja uz pils jumta.
Kombinētā atdzīvināšanas un attīrīšanas kūre ilga piecas dienas. Tad marķīzs lika apturēt ventilatorus, un Grenuijs tika nogādāts vannas istabā, kur viņu vairākas stundas turēja remdenā lietusūdens vannā, līdz beidzot nomazgāja ar riekstu eļļas ziepēm. Viņam nogrieza roku un kāju nagus un ar dolomīta kaļķi iztīrīja zobus, noskuva bārdu, apgrieza un saķemmēja matus, ieveidoja un iepūderēja tos. Tika atvests skroderis un kurpnieks. Grenuijs dabūja zīda kreklu ar baltu žabo un baltām rišām, zīda zeķes, gaišzilus samta svārkus, bikses un vesti, melnas ādas šņorkurpes, kas labi paslēpa labo izkropļoto kāju. Grenuija rētaino seju marķīzs pašrocīgi pārklāja ar talka smiņķi, uzsmērēja viņam uz lūpām karmīnu un ar mīksta liepu ogles zīmuļa palīdzību padarīja pavisam dižciltīgu viņa uzacu liekumu. Tad viņš apsmidzināja Grenuiju ar savām paša smaržām, kas bija parasts vijolīšūdens, tad pāris soļus atkāpās, viņam bija vajadzīgs labs laika sprīdis, lai savu pārsteigumu ietvertu vārdos.
„Mesjē," viņš sacīja, „es esmu par sevi sajūsmā. Es esmu pats savas ģenialitātes pārsteigts. Es gan nekad nebiju šaubījies par letālfluīda teorijas pareizību, bet tomēr es esmu pārsteigts par tik pārliecinošu tās apstiprinājumu ar praktiskās terapijas palīdzību. Jūs bijāt zvērs, es esmu pārvērtis jūs cilvēkā. Dieva radībā. Es esmu patiesi aizkustināts. Pieejiet pie tā spoguļa un paskatieties sevī! Jums pirmo reizi mūžā būs jāatzīst, ka jūs esat cilvēks, tiesa, neesat gan neparasts vai izcils, bet tomēr gluži ciešams cilvēks. Ejiet, mesjē! Paskatieties sevī un priecājieties par to brīnumu, ko es esmu radījis!"
Tā bija pirmā reize, kad Grenuijam kāds bija teicis „mesjē".
Viņš piegāja pie spoguļa un paskatījās tajā. Līdz šim viņš arī nekad nebija skatījies spogulī. Viņš redzēja kungu skaistā zilā uzvalkā, zīda zeķēs un baltā kreklā, viņš instinktīvi saliecās, kā vienmēr liecās šādu kungu priekšā. Bet arī smalkais kungs noliecās un, kad Grenuijs atkal atliecās atpakaļ, smalkais kungs darīja to pašu, tad viņi paskatījās viens otrā un saprata, ka ir viena persona.
Grenuiju visvairāk mulsināja tas apstāklis, ka viņš izskatījās neiedomājami normāli. Marķīzam bija taisnība: viņš neizskatījās nekā īpaši, ne labi, bet arī ne pārāk briesmīgi. Viņš nebija padevies augumā, bija mazliet greizs, sejai pietrūka izteiksmes, bet viņš izskatījās kā tūkstošiem citu cilvēku. Ja viņš tagad izietu uz ielas, neviens negrieztos apkārt, lai viņu aplūkotu. Arī pats Grenuijs tādam cilvēkam nepievērstu daudz uzmanības, ja satiktu viņu uz ielas. Tas ir, viņš saostu, ka šis kungs, tāpat kā tas, kurš stāv spoguļa priekšā, tas ir, viņš pats, atskaitot vijolītes, ne pēc kā nesmaržo.