„Ak, nabaga bērniņš! Nevainīgā radībiņa! Guļ savā grozā, nemaz neapjauzdams tās drausmīgās aizdomas, kuras pret viņu tiek izteiktas. Viena muļķe iedrošinās apgalvot, ka tu nesmaržojot tā, kā jāsmaržo cilvēkbērnam. Ko mēs par to teiksim? Kilikili!"
Viņš pašķieba grozu un nolika to uz ceļiem, ar pirkstu glāstīja bērna galvu, dudinādams „kilikili", viņš uzskatīja, ka šāds vārds maigi un nomierinoši iedarbojas uz bērnu. „Tev esot jāsmaržo pēc karamelēm, kādas šausmas, kilikili."
Pēc kāda laika Terjē apošņāja savu pirkstu, taču spēja saost vienīgi pusdienu skābo kāpostu smaku.
Tad viņš mirkli pavilcinājās, palūkojās visapkārt, pārbaudīdams, vai kāds nenovēro, pacēla grozu un iebāza tajā degunu. Viegli pieskardamies bērna galvai, tā, ka plānie, sārtie matiņi kutināja viņa nāsis, Terjē ošņāja cerībā uzost kādu smaržu. Viņš īsti nezināja, kā jāsmaržo zīdaiņa galvai. Taču, protams, ne jau pēc karamelēm, jo karameles smaržo pēc kausēta cukura un kā gan bērns, kurš līdz šim pārticis vienīgi no piena, var smaržot pēc kausēta cukura. Viņš varētu smaržot pēc piena, pēc zīdītājas piena. Viņš varētu smaržot arī pēc matiem, pēc ādas un matiem un mazliet pēc bērna sviedriem. Terjē ošņāja, iedomādamies ādas, matu un sviedru smakas. Bet nevarēja neko saost. Pie labākās gribas neko. Droši vien zīdaiņi vispār nesmaržo, viņš nodomāja. Ja zīdaini tura tīrībā, viņš neizplata nekādu smaku, tāpat kā zīdaiņi taču nerunā, nestaigā un neraksta. Tas nāk ar vecumu. Stingri ņemot, cilvēks varētu sākt izplatīt smaku pubertātes vecumā. Tā tas droši būs. Vai tad jau Horācijs neteica: „Jauneklis dīdās, jaunava uzziedot smaržo kā balta narcise…?" romieši pazina dzīvi. Kā tad varētu smaržot zīdainis, kuram miesas grēki pat sapņos nerādās. Kā lai viņš smaržo? Kilikili? Nekā!
Terjē atkal nolika grozu uz ceļiem un sāka to šūpot. Bērns vēl arvien cieši gulēja. Viņa mazā un sārtā labā dūrīte bija redzama no segas apakšas, un viņš reizi pa reizei pabraucīja ar to pa vaigu. Terjē smaidīja, viņam piepeši kļuva ļoti omulīgi. Uz brīdi viņu pārņēma fantastiska iedoma, ka viņš varētu būt šī bērna tēvs. Ja viņš nebūtu mūks, bet parasts pilsonis, godīgs amatnieks, viņš būtu ņēmis sev pilnīgu un pienīgi smaržojošu sievu, un viņi audzinātu dēlu, viņš šūpotu to uz ceļiem, kilikili, kilikili… Viņam kļuva labi no šīs domas. Tajā bija kaut kas ārkārtīgi piedienīgs. Tēvs šūpo dēlu uz ceļiem, tā bija aina, kas bija tikpat veca, cik pasaule, bet šī aina nekad nenovecoja, kamēr pastāv pasaule, tā vienmēr ir jauna un pareiza. Terjē kļuva silti ap sirdi, viņš kļuva sentimentāls.
Šai brīdī bērns pamodās. Viņš pamodās ar degunu. Niecīgais deguntiņš sakustējās, pacēlās uz augšu un sāka ošņāt. Tas ievilka gaisu un īsiem grūdieniem, it kā grasoties šķaudīt, laida to laukā. Tad deguns saraucās un bērns atvēra acis. Acis bija nenosakāmas krāsas, starp austerpelēku un opālbalti krēmīgu, tās bija aizplīvurotas un neizskatījās piemērotas redzēšanai. Terjē likās, ka acis nemaz nav pamodušās. Pavisam citādi bija ar degunu. Nespodrās acis vērās nenoteiktā virzienā, bet deguns fiksēja noteiktu mērķi, un Terjē bija dīvaina sajūta, ka šis mērķis ir viņš, viņa persona, pats Terjē. Nāsis ap diviem niecīgajiem caurumiņiem piepūtās kā briestošs pumpurs. Jeb, precīzāk sakot, kā karaļa botāniskā dārza gaļēdājpuķes ziedkauss. Šķita, ka šīm nāsīm ir milzīgs pievilkšanas spēks. Tas, kuru bērns asi un caururbjoši skatīja ar savām nāsīm, bija Terjē, un viņš nevarēja to ne apturēt, ne noslēpt… Bezsmaržas bērns viņu bezkaunīgi ošņāja! Un Terjē piepeši saoda, ka smird pēc sviedriem un etiķa, pēc skābiem kāpostiem un nemazgātām drēbēm. Kails un neglīts viņš stāvēja barga soģa priekšā. Un šis soģis palīda pat zem ādas, Terjē iekšienē. Viņa maigākās jūtas un netīrākās domas bija šī mazā deguna priekšā, un tas nemaz nebija īsts deguns, tas bija tāds pastāvīgi sačokurojies, piepūties, trīsošs ožas orgāns. Terjē nodrebēja. Viņu pārņēma riebums. Tagad viņš savilka savu degunu, it kā saozdams kaut ko riebīgi smirdošu, no kā vajadzētu turēties tālāk. Bija izplēnējusi mājīgā doma par vienu miesu un asinīm. Pagalam bija sentimentālā idille par tēvu un dēlu, un jauki smaržojošo māti. Mājīgais domu šķidrauts, kuru Terjē bija apvijis ap sevi un bērnu, saplīsa: uz viņa ceļiem gulēja sveša, auksta būtne, naidīgs dzīvnieks, un, ja Terjē nebūtu tik dievbijīgs un racionāli domājošs, viņš riebuma uzplūdā būtu nospiedis to kā lapseni.