Bet tomēr pirms desmit dienām zemnieki, viņu ieraugot, bija bēguši. Toreiz viņš nebija juties citādi kā tagad, aizverot acis, viņš jutās uz mata tāpat kā toreiz. Viņš ievilka gaisu, ko izstaroja viņa ķermenis, un saoda slikto parfīmu un samtu, kurpju ādu, zīdu, pūderi, smiņķi un vāju Potosi ziepju smaržu. Grenuijs pēkšņi saprata, ka ne jau baložu vira un ventilācijas joki padarījuši viņu par cilvēku, bet gan tikai un vienīgi tās pāris lupatas, jaunā frizūra un kosmētiskā maskarāde.
Viņš nomirkšķināja acis un redzēja, ka mesjē spogulī dara to pašu, un uz viņa karmīnsarkanajām lūpām parādījās viegls smaidiņš, ar kuru viņš gribēja tam otram parādīt, ka tas nav viņam gluži nesimpātisks. Arī Grenuijam likās, ka tas par cilvēku nomaskētais bezsmaržas tēls no spoguļa nav pārāk peļams. Viņam likās, ka šis spoguļa kungs, ja maska tiks mazliet pilnveidota, varēs atstāt uz pasauli daudz lielāku ietekmi, nekā Grenuijs jelkad bija uzdrīkstējies sapņot. Viņš pamāja tēlam un, kamēr tas māja pretī, redzēja, kā tam ieplešas nāsis…
Nākamajā dienā, kad, marķīzam klātesot, Grenuijam tika mācītas gaidāmajam publiskajam sarīkojumam nepieciešamās pozas, žesti un deju soļi, viņš noģība un, it kā grasoties nosmakt, atkrita uz dīvāna.
Marķīzs bija kā bez prāta. Viņš sauca pēc kalpotājiem, vēdekļiem, portatīvajiem ventilatoriem, un, kamēr kalpotāji steidza to izpildīt, viņš noliecās pār Grenuiju, uzlika viņam vijolīšūdens mutautiņa kompresi un no sirds lūdza viņu atlabt un nekādā gadījumā neizlaist garu tagad, bet, ja iespējams, pagaidīt vismaz līdz parītdienai, jo citādi letālfluīda teorijai draudētu patiesas dzīvības briesmas.
Grenuijs grozījās un locījās, vaidēja un abām rokām gaiņājās no kabatas lakatiņa, visbeidzot, dramatiski nokrītot no dīvāna un ieraujoties tālākajā istabas kaktā, viņš pēdējiem spēkiem kliedza: „Šo parfīmu ne! Šo ne! Tas mani nonāvēs!" Tikai tad, kad de la Teijāds-Espinass bija mutautiņu un savus pēc vijolīšūdens smaržojošos svārkus iemetis blakus istabā, Grenuijs ļāva lēkmei norimt. Viņš daudz mierīgākā balsī paziņoja, ka, tā kā viņš esot parfimērs, viņam ir amata noteikts smalks deguns, kas it īpaši manāms tagad, atveseļošanās periodā, un izpaužas kā īpaši spēcīga reakcija uz dažām smaržām. To, ka tādas šķietami nevainīgas un mīlīgas puķes kā vijolīte smarža viņu tik spēcīgi ietekmē, var izskaidrot vienīgi tā, ka marķīza smarža satur daudz vijolītes saknes ekstrakta, kas savas pazemes izcelsmes dēļ tik postoši iedarbojas uz letālfluīdu skartu personu, kāda ir Grenuijs. Jau vakar, pirmo reizi lietojot smaržu, viņš esot juties tāds kā mazliet apdullis, bet šodien, kad viņš skaidri saodis vijolītes sakni, viņš esot juties tā, it kā kāds būtu iebāzis viņu atpakaļ tajā riebīgajā caurumā, kur viņš bija pavadījis septiņus gadus. Pati viņa daba esot tam pretojusies, jo tagad, kad viņš ar marķīza kunga mākas palīdzību no fluīda brīvā gaisā reiz kļuvis par cilvēku, Grenuijs labāk uzreiz mirstot, nekā vēlreiz pakļaujot sevi nīstā fluīda ietekmei. Arī tagad viņam viss iekšā saraujoties, atceroties sakņu parfīmu. Bet tajā pašā laikā viņš domājot, ka varētu uzreiz atkopties, ja marķīzs atļautu viņam radīt citu smaržu, kas kalpotu par pretindi un pilnīgi padzītu vijolīšu parfīmu. Tā būtu ļoti viegla, gaisīga smarža, kas sastāvētu no zemei tāliem ingredientiem, tādiem kā mandeļūdens un apelsīnziedu ūdens, eikalipts, skuju eļļa un ciprešu eļļa. Dažas lāses šādas smaržas uz apģērba, kakla un vaigiem, un Grenuijs būtu pasargāts no tādu lēkmju uzliesmojumiem, kādi tikko bija vērojami…
Saprotamības labad mēs atstāstām to visu netiešā runā, bet īstenībā tas bija pusstundu garš vārdu izvirdums, kuru pārtrauca klepošana, krekšķēšana, trīcēšana un skurināšanās. Marķīzs bija dziļi ietekmēts. Bet daudz vairāk par Grenuija ciešanu simptomiem viņu pārliecināja izglābtā smalkā argumentācija, kuru caurstrāvoja letālfluīda teorijas gars. Protams, tas bija vijolīšu parfīms! Ļoti zemisks produkts! Droši vien arī viņš pats, gadiem lietojot, bija pilnīgi inficējies ar to. Līdz šim viņam nebija ne mazākās jausmas par to, ka, lietojot šo smaržu, viņš ik dienu tuvina sevi nāvei. Šī vijolīšsaknes smirdoņa arī izskaidroja marķīza ģikti, muguras stīvumu un locekļu slinkumu, hemoroīdus un vājo dzirdi, kā arī sabojāto zobu. To viņam bija atklājis šis mazais muļķītis tur istabas stūrī. Marķīzs bija aizkustināts. Vislabprātāk viņš būtu devies pie Grenuija, pacēlis viņu un spiedis pie savas apgaismotās sirds. Bet viņš baidījās, ka varētu vēl smaržot pēc vijolītēm, un tādēļ pasauca kalpotājus, lai tie izmestu no mājas visus vijolīšu parfīma krājumus un kārtīgi izvēdinātu pili un drēbes, bet Grenuiju savukārt nogādātu pie labākā pilsētas parfimēra. Tas bija tieši tas, ko Grenuijs bija gribējis panākt.
Smaržu zinībām Monpeljē bija senas tradīcijas un, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā tā mazliet zaudēja cīņā ar konkurējošo Grasas pilsētu, tomēr šeit bija patiesi labi cimdu meistari un parfimēri. Ievērojamākais starp tiem bija kāds Rinels, kurš apgādāja marķīza māju ar ziepēm, eļļām un smaržām un kurš uzreiz bija ar mieru, ka šis dīvainais Parīzes parfimērzellis varētu kādu stundu padarboties viņa darbnīcā. Zellis bija patiesi jocīgs, jo nemaz negribēja, lai viņam paskaidro, kur kas atrodas, viņš teica, ka pats tikšot galā, un ieslēdzās darbnīcā, kur palika krietnu stundu. Pa to laiku Rinels kādā krogā pie vīna glāzes no marķīza galma meistara uzzināja, kāpēc neviens vairs negrib ostīt viņa vijolīšūdeni.