Rinela darbnīca un veikals nebija tik grezni kā Baldīni smaržu tirgotava Parīzē. Ar tām pāris eļļām, ziedūdeņiem un garšvielām vidusmēra parfimēram nebija kur izvērsties. Grenuijam ar pirmo elpas vilcienu bija skaidrs, ka ar esošajām izejvielām ir diezgan, lai realizētu iecerēto. Viņam šoreiz nebija jārada dižs parfīms, viņam šoreiz nebija vajadzīgs prestižs kā pie Baldīni. Bet viņa mērķis nebija arī apelsīnziedu ūdentiņš, kā bija teikts marķīzam. Parastā neroli esence, eikalipts un ciprešlapas bija vajadzīgas vienīgi jaunradāmās smaržas noslēpšanai, bet pati jaunradāmā smarža bija cilvēka smarža. Grenuijs gribēja iegūt cilvēka smaku, lai arī tā būtu slikts surogāts, jo viņam tā nepiemita. Protams, nevar runāt par cilvēka smaku vispār, tāpat kā nevar runāt par cilvēka seju vispār. Katrs cilvēks ož savādāk, un to neviens nezināja labāk par Grenuiju, kurš jau no dzimšanas pazina tūkstošiem individuālu smaku un spēja pēc tām atšķirt cilvēkus. Tomēr cilvēka smakai bija parfimēriska pamattēma, tā bija ļoti vienkārša: sviedraini-tauka, sieraini-skābena, šī ļoti riebīgā pamattēma bija raksturīga visiem cilvēkiem, un, tikai to sadalot sīkākās sastāvdaļās, bija konstatējama individuāla aura.
Šī aura savukārt bija ārkārtīgi komplicēta, un tieši tajā bija apslēpts individuālās smaržas šifrs, bez kura vairums cilvēku nemaz nebija uztverami. Vairums cilvēku arī nezina, ka viņiem vispār ir raksturīga šāda aura, un dara visu iespējamo, lai paslēptu to zem drēbēm vai modernām mākslīgām smaržām. Cilvēki ir pieraduši pie šīs pamatsmakas, primitīvas smirdoņas, kurā viņi dzīvo un jūtas aizsargāti, un tikai tādu, kurš to izstaro, viņi uzskata par sev līdzīgu.
Tajā dienā Grenuijs radīja ļoti dīvainu smaržu. Visdīvainākais bija tas, ka tādas pasaulē vēl nebija. Tā oda nevis pēc smaržas, bet gan pēc cilvēka, kurš smaržo. Saožot šo smaržu tumšā istabā, rastos iespaids, ka tur ir otrs cilvēks. Ja ar šo smaržu iesmaržotos cilvēks, kas pats ož pēc cilvēka, pēc ožas liktos, ka mums ir darīšana ar diviem cilvēkiem vai vēl ļaunāk monstrozu dubultbūtni, kuru viennozīmīgi nevar fiksēt vienā tēlā, jo tā ir tik izplūdusi un neskaidri attēlojama kā viļņu skarts jūras dibens.
Patlaban Grenuijs Rinela darbnīcā meklēja ingredientus, kas ļautu imitēt cilvēka smaku, protams, ļoti virspusēji, to Grenuijs labi zināja, bet pietiekami, lai pieviltu citus.
Aiz sētas durvju sliekšņa viņš uzgāja diezgan svaigu kaķa sūdu čupiņu. Vienai karotītei šī produkta viņš pievienoja dažas lāses ar sāli sajaukta etiķa un ielika to visu jaucamajā pudelē. Zem galda viņš atrada siera gabaliņu īkšķa naga lielumā, kas acīmredzot bija tur nokritis, Rinelam pusdienojot. Siers bija tur stāvējis jau labu laiku un izstaroja kodīgi asu smaku. No sardīņu mucas vāka veikala dibenā viņš ieguva mazliet zivju smakas un sajauca to visu ar puvušu olu un bebra taukiem, pievienojot amonjaku, muskatu, kaulu pulveri un mazliet sasmalcinātas apdedzinātas cūkas ādas. Tam visam vēl piederējās relatīvi liels cibetas daudzums un visbeidzot nāca spirts. Tad Grenuijs iegūto ekstrahēja un pārfiltrēja otrā pudelē. Vira bija drausmīgi smirdīga. Tā bija kloākas un puvekļu smaka; tai jaucoties ar svaigo gaisu, radās tāds iespaids kā karstā vasaras dienā uz Rue aux Fers un Rue de la Lingerie stūra, kur satikās zivju paviljonu, kapsētas un pārpildīto namu smakas.
Šo baiso pamatu, kas oda drīzāk pēc līķa nekā pēc cilvēka, Grenuijs pārklāja ar eļļaini svaigu slāni: piparmētru, lavandu, terpentīnu, citronu, eikaliptu, kuru vēl papildināja ar smalku puķu eļļu buķeti ģerānijām, rozēm, apelsīnziediem un jasmīnu, kas patīkami atmaidzināja pamatu. Vēl pievienojot mazliet spirta un etiķa, no pretīgā pamata vairs nekas nebija saožams. Svaigie ingredienti bija padarījuši latento smaku nemanāmu, pretīgais, ar puķu pušķi izdaiļots, bija kļuvis pat interesants, un tas ir dīvaini, bet nebija sajūtams itin nekas no trūdēšanas produktiem. Tieši otrādi, šķita, ka no parfīma izstaro stipra dzīvības smarža.
Grenuijs salēja parfīmu divos flakonos un aizkorķējis noslēpa tos. Tad viņš rūpīgi nomazgāja pudeles, piltuves, karotītes un mēģenes un, lai paslēptu visas smaržu pēdas, vēl norīvēja to visu ar rūgtām mandelēm un paņēma citu pudeli. Tur viņš komponēja citu parfīmu, kuru zināmā mērā varētu uzskatīt par pirmā kopiju, tas tāpat sastāvēja no svaigiem un puķu elementiem, tikai tā pamatā nebija vis raganu dzira, bet gan gluži ierastie muskuss, ambra, mazliet cibeta un ciedrkoka eļļas. Pats par sevi šis parfīms smaržoja pavisam citādi nekā pirmais daudz pliekanāk, jo tam trūka imitētā cilvēksmakas komponenta. Bet, ja šo parfīmu lietoja parasts cilvēks, tad, sajaucoties ar viņa paša smaku, tas vairs nebija atšķirams no tā, ko Grenuijs bija radījis paša lietošanai.
Iepildījis arī otru parfīmu flakonos, viņš izģērbās kails un apslacīja savas drēbes ar pirmo. Tad, apslacījis sevi pašu, apģērbās un izgāja no darbnīcas.
Izejot uz ielas, viņam pēkšņi sametās bail, jo viņš zināja, ka pirmo reizi mūžā izstaro cilvēka smaku. Viņam pašam gan likās, ka viņš smird, pretīgi smird. Viņam bija grūti iedomāties, ka citi cilvēki neuztver viņa smaku par smirdoņu, un tādēļ viņš neuzdrīkstējās tiešā ceļā doties uz krogu, kur viņu gaidīja Rinels un marķīza galma meistars.
Pa šaurām un tumšām ieliņām viņš devās uz upes pusi, kur dzīvoja un smirdināja gaisu ģērmaņi un krāsotāji. Ja kāds gadījās viņa ceļā vai arī viņam vajadzēja paiet garām kādam namam, kur spēlējās bērni vai sēdēja vecenes, Grenuijs palēnināja soli, lai smaržu ap sevi nestu lielā slēgtā mākonī.