Viņš no agras bērnības bija pieradis pie tā, ka cilvēki, kas gāja viņam garām, nekad viņu neievēroja, bet tas nemaz nebija aiz nicinājuma, kā viņš agrāk bija domājis, bet gan tādēļ, ka viņi vienkārši nepamanīja viņa eksistenci. Tas bija tādēļ, ka ap viņu neveidojās nekāda telpa, nekāds viļņojums, kuru viņš līdzīgi citiem cilvēkiem varētu izplatīt atmosfērā un līdzīgi ēnai mest citu cilvēku sejās. Tikai tad, ja kādam gadījās nejauši ar viņu sadurties, piemēram, uz kāda ielas stūra, tad tika uzmests īss skatiens, kurš ar riebumu parasti atsvieda Grenuiju atpakaļ, uz Grenuiju parasti lūkojās pāris sekundes, it kā redzētu tādu būtni, kuras īstenībā nemaz nevarēja būt, bet kura kaut kādā veidā tomēr neapšaubāmi bija tad parasti gāja tālāk un uzreiz par viņu aizmirsa.
Toties tagad Monpeljē ielās Grenuijs skaidri juta, ka viņš ietekmē cilvēkus, un ik reizi viņu pārņēma stipras lepnuma jūtas. Kad Grenuijs pagāja garām kādai sievietei, kura bija noliekusies pār aku, viņš ievēroja, ka tā paceļ galvu, lai paskatītos uz viņu, un tad, jūtami nomierinājusies, atkal pievēršas saviem spaiņiem. Kāds vīrietis, kurš stāvēja pret viņu ar muguru, pagriezās un kādu laiku noskatījās pakaļ. Bērni, kas gadījās ceļā, vairījās Grenuija, bet ne jau aiz bailēm, bet lai dotu viņam ceļu. Pat tad, ja viņi izskrēja no māju sānu ieejām tieši viņam virsū, tie nemaz nebijās, bet pašsaprotami devās tālāk, it kā viņiem būtu bijusi priekšnojausma par Grenuija personas eksistenci. Šīs saskares ļāva Grenuijam precīzi novērtēt jaunās auras spēku un iedarbības veidu. Grenuijs kļuva pašpārliecināts un pat pārdrošs. Viņš sāka tuvoties cilvēkiem ātrāk, iedams garām, piegāja tiem gluži tuvu, pastiepa roku, lai it ka nejauši aizskartu kādu garāmgājēju. Reiz viņš šķietami neuzmanīgi uzgāzās virsū kādam vīrietim. Viņš apstājās un sāka atvainoties, un šis cilvēks, kurš vēl vakar, ieraugot Grenuiju šādos apstākļos, izskatītos kā zibens ķerts, vienkārši pieņēma atvainošanos un pat pasmaidīja, un uzsita Grenuijam uz pleca.
Grenuijs no ielām devās uz Saint-Pierre Doma laukumu. Skanēja baznīcas zvani. Portāla abās pusēs drūzmējās cilvēki. Notika kāda laulāšanas ceremonija. Cilvēki gribēja redzēt līgavu. Grenuijs piegāja klāt un iejaucās pūlī. Viņš burtiski ieurbās pūlī, viņš gribēja nokļūt vislielākajā pūļa biezoknī un ierīvēt savu smaku šiem cilvēkiem tieši degunā. Viņš iespieda rokas sānos, iepleta kājas, pacēla apkakli, lai smaka nāktu tieši no viņa ķermeņa, un bezgalīgs bija viņa prieks, ievērojot, ka citi neko nemanīja, absolūti neko, visi šie vīrieši, sievietes un bērni, kuri stāvēja visapkārt, mierīgi ieelpoja viņa kaķa sūdu, etiķa un siera smirdoņu, uzskatot to par sev līdzīgu smaku un pieņemot viņu, Grenuiju, par cilvēku starp cilvēkiem.
Viņš sajuta pie saviem ceļiem bērnu, mazu meitenīti, kas stāvēja iespiesta starp pieaugušajiem. Grenuijs liekulīgās rūpēs pacēla meitenīti un paņēma to uz rokām, lai viņa varētu labāk redzēt. Meitenītes māte to mierīgi pacieta un pat pateicās Grenuijam, bet pati mazā spiedza no apmierinājuma.
Tā Grenuijs krietnu ceturtdaļstundu nostāvēja pašā pūļa biezumā, piespiedis pie krūtīm svešu bērnu. Kamēr kāzinieku kompānija, zvanu un cilvēku gaviļu, kliedzienu un cepuru lietus pavadīta, devās prom, arī Grenuijs gavilēja, tā bija ļauna triumfa sajūta, tā lika drebēt viņam svētlaimes uzplūdos, un viņam bija grūti noturēties, lai nesāktu to līdzīgi indei smidzināt pār cilvēku galvām, kliedzot viņiem tieši sejā, ka viņam vairs nav bail, ka viņš tos pat vairs neienīst, ka viņš tos vienkārši no visas sirds nicina, jo tie ir dumji un smird, un tos ir tik viegli piemānīt un piekrāpt, šie cilvēki nav nekas, Grenuijs ir viss! Un viņš, spiežot bērnu stiprāk pie sirds, kopā ar citiem sauca: „Augstas laimes līgavai! Lai dzīvo brīnišķīgais pāris!"
Kad kāzinieki bija prom un pūlis sāka izklīst, Grenuijs atdeva meitenīti mātei un devās uz baznīcu, lai tur atpūstos no satraukuma un nomierinātos. Baznīca bija vīraka pilna, tas cēlās no diviem vīraka kvēpināmajiem altāra abās pusēs un līdzīgi vākam nospieda daudz maigāko cilvēku smaku. Grenuijs apsēdās uz soliņa zem kora.
Pirmo reizi mūžā viņu pārņēma liels apmierinājums. Tas nebija dzēruma apmierinājums, kā toreiz kalna iekšienē, bet gan auksts un lietišķs apmierinājums, kurš radīja savas varas apziņu. Tagad viņš zināja, uz ko bija spējīgs. Ar vismazāko papildlīdzekļu un sava ģēnija palīdzību viņam bija izdevies radīt cilvēka smaku, kura uzreiz izdevās tik labi, ka apmānīja pat bērnu. Viņš varētu radīt smaržu, kas ir ne tikai cilvēciska, bet pat pārcilvēciska, eņģeļa smaržu, kas būtu tik neaprakstāmi laba un dzīvīga, ka ikvienam būtu viņš, Grenuijs, šīs smaržas valkātājs, no visas sirds jāmīl.
Jā, viņiem būs jāmīl Grenuijs, atrodoties viņa smaržas lokā, ne tikai jāpieņem kā līdzīgs, bet gan līdz neprātam jāmīl, viņiem būs jādreb sajūsmā, viņiem būs jākliedz un jāraud no svētlaimes, viņiem būs jākrīt ceļos kā Dieva aukstā vīraka priekšā, tikai saožot viņu, Grenuiju. Grenuijs gribēja kļūt par Visspēcīgu Smaržu Dievu, tādu, kāds viņš bija savās fantāzijās, bet tagad viņš to gribēja reālajā pasaulē pār reāliem cilvēkiem. Viņš zināja, ka tas ir viņa varā. Cilvēki, nevēloties redzēt, varēja aizvērt acis, nevēloties dzirdēt, viņi varēja aizbāzt ausis. Bet viņi nespēj pretoties smaržām.