Jo smarža ir elpas māsa. Tā viņa nokļūst cilvēkos, un viņi no tās nevar izvairīties, ja grib dzīvot. Smarža nokļūst tieši sirdī, kur tiek lemts par sliecībām un noraidījumiem, riebumu un līksmi, mīlestību un naidu. Kas valdīja pār smaržām, valdīja pār cilvēku sirdīm.
Grenuijs atraisīti sēdēja uz Saint-Pierre Doma soliņa un smaidīja. Tā nebija eiforija, kurā viņš kala plānus par cilvēku pārvaldīšanu. Viņa acīs nebija neprātīgas uguns, viņa seja neviebās trakā grimasē. Tas nenāca no sirds. Viņš bija tik skaidrā prātā, ka jautāja sev, kādēļ viņam tas vispār vajadzīgs. Un atbildēja tādēļ, ka esmu caurcaurēm ļauns. Tad viņš apmierināti smaidīja un izskatījās pavisam nevainīgi kā jebkurš laimīgs cilvēks.
Kādu laiku viņš vēl palika sēžam, dziļi un mierīgi elpojot vīraka smaržu. Tad viņa sejā parādījās augstprātīgs smīniņš: cik nožēlojami tomēr ož šis Dievs! Smarža, kuru izstaroja Dievs, bija vienkārši smieklīgi slikta. No kvēpināmajiem nemaz nenāca īsta vīraka smarža. Tas bija slikts surogāts, kas sastāvēja no liepkoka un kanēļputekļu un salpetra maisījuma. Dievs smirdēja. Viņš bija mazs, nožēlojams smerdelis. Šo Dievu krāpa, vai arī viņš pats bija krāpnieks tāpat kā Grenuijs, tikai daudz sliktāks!
Marķīzs de la Teijāds-Espinass bija jaunās smaržas iedarbības pārsteigts. Viņš sacīja, ka pat viņu, letālfluīda atklājēju, pārsteidzot tas, kāda nozīme ir tādām šķietami maznozīmīgām blakusparādībām kā smaržu izcelsme no zemei tuviem vai no tās attālinātiem produktiem, cik liela ir to ietekme uz indivīda vispārējo stāvokli. Grenuijs, kurš pirms dažām stundām bija vārgs un bāls, tagad izskatījās tik svaigs un ziedošs kā jebkurš viņa vecuma cilvēks un varētu teikt, ka viņš kļuvis gandrīz vai par personību, protams, ievērojot tos ierobežojumus, ko nosaka viņa niecīgā izglītība un zemais sociālais stāvoklis. Visādā ziņā marķīzs sava priekšlasījuma nodaļā par vitāldietoloģiju atspoguļos šo gadījumu. Bet vispirms viņš pats gribētu apslacīties ar jauno parfīmu. Grenuijs pasniedza marķīzam abus flakonus ar parasto smaržūdentiņu, un viņš aplaistījās ar to. Marķīzs izskatījās ļoti apmierināts ar smaržas iedarbību. Viņam pat liekoties, ka esot palicis jaunāks par kādu gadu, esot norimušas sāpes celī, šņākoņa ausīs un viņš pēc gadiem ilgās nospiedošās vijolīšsmaržas lietošanas tagad jūtoties tonizēts. Viņš piegāja Grenuijam un apskāva viņu, uzrunādams „mans fluidālais brāli", gan piebilzdams, ka nedomā to kā sabiedrisku, bet gan tīri garīgu uzrunu „in conspectu universalitatis fluidi letalis", kura priekšā visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Viņš esot arī iecerējis drīzumā nodibināt starptautisku ložu, kuras uzdevums būs pilnīgi pārvarēt fluidum letalis un aizstāt to ar fluidum vitalis, Grenuijam tikšot piešķirts pirmā izglābtā gods, to marķīzs jau tagad viņam apsolot, tas tika teikts ļoti draudzīgā tonī, atsvabinot Grenuiju no apskāvieniem bez mazākā riebuma, it kā marķīzs būtu apskāvis sev līdzīgu. Tad marķīzs palūdza uzrakstīt uz lapas ziedu smaržas formulu un uzdāvināja Grenuijam piecdesmit luidoru.
Tieši nedēļu pēc pirmā priekšnesuma marķīzs ar savu audzēkni atkal bija universitātes aulā. Bija sapulcējusies visa Monpeljē pilsēta, ne tikai zinātniskās, bet arī sabiedriskās aprindas, tajā skaitā arī dāmas, visi gribēja aplūkot teiksmaino alu cilvēku. Kaut ari Teijāda pretinieki, galvenokārt „Universitātes botāniskā dārza draugu kopa" un „Lauksaimniecības attīstības savienības" pārstāvji bija mobilizējuši visus savus spēkus, pasākumam bija milzīgi panākumi. Vispirms, lai atsauktu publikas atmiņā Grenuija stāvokli pirms nedēļas, tika izdalīti zīmējumi, kas attēloja alu cilvēku visā tā briesmīgumā. Tad lika ievest jauno Grenuiju, skaistos zilos samta svārkos, zīda kreklā, nopūderētu un nosmiņķētu, un jau tas, kā viņš pārvietojās klīrīgiem soļiem un elegantu stāju, un bez citu palīdzības uzkāpa uz podesta un smaidīdams uz visām pusēm dziļi paklanījās lika atkust visiem šaubīgajiem un kritiķiem. Pat universitātes botāniskā dārza draugi klusēja. Pārvērtība bija tik pārliecinoša, ka drīzāk šeit varēja runāt par brīnumu: tur, kur pagājušajā nedēļā tupēja iebiedēts meža zvērs, tagad stāvēja civilizēts cilvēks. Zālē izveidojās gandrīz vai bijīgs noskaņojums, un, kad de la Teijāds-Espinass piecēlās, lai sāktu savu priekšlasījumu, zālē valdīja pilnīgs klusums. Bet Teijāds sāka stāstīt savu visiem līdz apnikumam pazīstamo teoriju par letālfluīdu un tad izskaidroja, kādiem mehāniskiem un diētiskiem līdzekļiem šis fluīds padzenams un aizstājams ar dzīvības fluīdu, beigās aicinot visus klātesošos, kā piekritējus, tā pretiniekus, pārliecināties par jaunās mācības patiesīguma acīmredzamību un kopā ar viņu, de la Teijādu-Espinasu, apkarot ļauno fluīdu un būt atvērtiem vitālfluīdam. Tad viņš izpleta rokas un pagrieza acis pret debesīm, un daudzi mācīti vīri darīja to pašu, sievietes raudāja.
Grenuijs stāvēja uz podesta un nemaz neklausījās. Viņš vēroja pavisam cita, sava paša fluīda ietekmi, kas bija daudz reālāka. Grenuijs atbilstoši telpas lielumam bija stipri sasmaržojies, un, tikko viņš uzkāpa uz podesta, uz visām pusēm sāka starot viņa aura. Viņš redzēja, kā tā sasniedz tuvākos skatītājus, tad nākamās rindas līdz pat galerijai. Kad zāle bija piepildīta, Grenuijam priekā salēcās sirds. Atrodoties smaržas lokā, cilvēki, paši to nezinādami, varēja mainīt sejas izteiksmes, paradumus un izjūtas. Tas, kurš vēl nesen lūkojās Grenuija ar trulu izbrīnu, atmaiga, tas, kurš raudzījās, neuzticīgi saraucis pieri, ieguva bērnišķīgi atklātu sejas izteiksmi. Pat tās sejas, kurās bija redzamas bailes, tās, kuras lūkojās ar skepsi vai riebumu, kļuva draudzīgākas un labvēlīgākas, tiklīdz tās sasniedza smarža.