Priekšnesuma beigās izraisījās gaviles. „Lai dzīvo vitālfluīds! Lai dzīvo de la Teijāds-Espinass! Lai dzīvo fluīdteorija! Nost ar tradicionālo medicīnu!" Un visus šos saukļus izkliedza mācītā Monpeljē, Francijas dienvidu nozīmīgākās universitātes pilsētas sabiedrība. Bija pienākusi marķīza de la Teijāda-Espinasa zvaigžņu stunda.
Grenuijs nokāpa no podesta un iejaucās pūlī, viņš zināja, ka visas šīs ovācijas īstenībā ir veltītas viņam, Žanam Batistam Grenuijam, lai arī neviens no līksmotājiem to nezināja.
Vēl dažas nedēļas viņš pavadīja Monpeljē. Viņš kļuva diezgan slavens un biežs salona viesis. Viņu iztaujāja par dzīvi alā un par to, kā marķīzs viņu izārstējis. Grenuijam vienmēr bija jāstāsta par laupītājiem, kuri viņu ieslodzījuši, par grozu un par virvju kāpnēm. Ar katru reizi Grenuijs šo stāstu mazliet izpušķoja, pievienojot jaunas detaļas. Tā viņš mazliet ievingrinājās runāšanā un kas bija ļoti svarīgi iemācījās rutinēti melot.
Viņam kļuva skaidrs, ka īstenībā viņš var stāstīt cilvēkiem visu, kas vien ienāk prātā. Ja viņi uzticējās un ar pirmo ieelpu ievilka sevī uzticību no Grenuija mākslīgās smaržas, tad viņi ticēja visam. Grenuijs ieguva zināmu drošību attieksmēs ar sabiedrību; agrāk viņam tās pietrūka. Šī drošība izpaudās viņa stāvā. Viņš tagad izskatījās pieaudzis. Kupris bija gandrīz vai pazudis. Likās, ka Grenuijs iet pavisam taisni. Kad Grenuiju kāds uzrunāja, viņš vairs nesavilkās čokurā, bet gan palika stāvam taisni un izturēja uz sevi vērsto skatienu. Protams, viņš nekļuva par salonu lauvu vai sabiedrības dvēseli. Bet, visādā ziņā, nospiestību viņa uzvedībā bija nomainījusi tāda rīcība, kuru varētu apzīmēt kā dabisku kautrību, kura aizkustināja dažu labu dāmu un kungu, jo tajos laikos smalkajās aprindās bija modē dabiskums un iedzimts šarms.
Marta sākumā Grenuijs sakravāja savas mantiņas un devās prom. Tas bija rīta agrumā, kad tikko bija atslēgti pilsētas vārti. Viņš bija ģērbies neuzkrītošos brūnos svārkos un putekļainā cepurē, kura pa pusei aizsedza seju. Šīs lietas viņš jau iepriekš bija sagādājis vecu lietu tirgū. Neviens viņu nepazina, neredzēja un neievēroja, jo šajā dienā viņš ar gudru ziņu atturējās no smaržu lietošanas. Kad marķīzs ap pusdienas laiku sāka ievākt ziņas, sardzes vīri apzvērēja, ka redzējuši visādus cilvēkus ejam ārā no pilsētas, tikai ne visiem labi pazīstamo alu cilvēku, kuru viņi noteikti būtu ievērojuši. Tad marķīzs lika izplatīt tenkas, ka Grenuijs atstājis Monpeljē ar viņa ziņu, lai dotos uz Parīzi kārtot ģimenes lietas. Bet īstenībā marķīzs bija ļoti dusmīgs, jo viņš bija iecerējis ar Grenuiju doties turnejā pa visu karaļvalsti, lai gūtu piekritējus savai fluīdteorijai.
Pēc kāda laika viņš nomierinājās, jo teorija izplatījās arī bez turnejas, vienkārši neko nedarot. „Journal des Savants" un „Courrier de l'Europe" parādījās raksti par fluīdteoriju un uz Monpeljē sāka plūst pacienti. 1764. gada vasarā nodibinājās vitālfluīda loža, kurai Monpeljē bija 120 biedru un filiāles Marseļā un Lionā. Tad marķīzs nolēma iekarot Parīzi un no turienes visu civilizēto pasauli. Bet pirms tam propagandas nolūkos viņš bija nolēmis veikt fluidālu diždarbu, kurš aizēnotu gan alu cilvēka izārstēšanu, gan visus citus eksperimentus. Decembra sākumā viņš kopā ar savu piekritēju grupu devās uz Kanigū smaili, kura atradās uz tā paša meridiāna, kur Parīze, un tika uzskatīta par augstāko virsotni Pirenejos. Pie vecuma sliekšņa stāvošais cilvēks gribēja, lai viņu uznes 2800 metru augstajā virsotnē, kur viņš trīs nedēļas varētu elpot vitālgaisu un tieši svētvakarā nokāpt no kalna kā divdesmit gadus vecs jauneklis.
Piekritēji pārtrauca ceļojumu jau pie Vernetas, pēdējā cilvēku mājokļa drausmā kalna pakājē. Vienīgi marķīzu nekas nespēja iebiedēt. Šausmīgajā aukstumā viņš norāva drēbes un, skaļi gavilēdams, viens pats devās kalnā. Tā pēdējo reizi viņa siluets bija redzēts ar ekstātiski pret debesīm paceltām rokām un sniega vētrā bija skanējusi dziedāšana.
Svētvakarā jaunieši velti gaidīja marķīza atgriešanos. Nenāca ne jauneklis, ne vecis. Arī nākošā gada vasarā, kad drosmīgie devās uz Kanigū smaili marķīza meklējumos, nekas netika atrasts ne drēbes, ne kāda ķermeņa daļa, pat ne kauliņš.
Taču tas nekaitēja marķīza mācībai. Tieši otrādi. Drīz vien izplatījās pasaka par to, ka kalna virsotnē marķīzs ir sajaucies un izkusis mūžīgajā vitālfluīdā un mūžīgi jauns un neredzams klīst pār Pirenejiem.
Līdz pat deviņpadsmitā gadsimta beigām Teijāda fluīdteoriju pasniedza dažās medicīnas katedrās un šo terapiju lietoja dažādas okultas savienības. Vēl tagad abās Pireneju pusēs Perpiņānā un Figerā esot slepenas Teijādistu līgas, kuras tiekoties reizi gadā, lai kāptu Kanigū smailē.
Tur viņi iededzot milzīgu ugunskuru it kā par godu vasaras saulgriežiem un svētajam Jānim, bet īstenībā tas veltīts tam, lai godinātu viņu skolotāju TeijāduEspinasu un dzīvības fluīdu.
TREŠĀ DAĻA