Pēc divām stundām Grenuijs stāvēja uzkalnē un viņa acu priekšā bija vairākas jūdzes liela ieplaka, kas bija līdzīga milzu bļodai. Tās malas veidoja gan stāvas nogāzes, gan lēzeni uzkalni, kurus klāja lauki, dārzi un olīvu terases. Šajā bļodā valdīja savāds, īpaši intīms klimats. Neskatoties uz to, ka jūra bija tik tuvu to varēja saskatīt no pauguru virsotnēm gaisā nebija jūtams nekas sāļi smilšains, nebija jaušams atvērums un valdīja drīzāk norobežotība, it kā šī vieta atrastos daudzu dienu ceļojumā no jūras. Ziemeļu pusē bija lieli sniegoti kalni, bet nebija sajūtams to bargums un sīkstums, nebija auksta vēja. Šeit valdīja daudz dziļāks pavasaris nekā Monpeljē. Laukus līdzīgi stikla zvanam klāja smaržas. Ziedēja aprikozes un mandeļkoki, gaisā bija jūtamas narcises.
Bļodas otrajā malā, kādu pāris jūdžu attālumā, nokalnēs bija novietojusies pilsēta jeb, precīzāk izsakoties, tā bija pie nokalnēm pielīmēta. No tālienes raugoties, tā neatstāja sevišķi krāšņu iespaidu. Nebija ne varenu katedrāļu, kuras aizēnotu citas ēkas, ne smailu baznīcas torņu, ne cietokšņa, ne kādas uzkrītoši pamatīgas būves. Salīdzinājumā ar visu pārējo visiespaidīgākie bija pilsētas mūri, bet vairāki nami bija izbēguši no šī ierobežojuma, piešķirot kopainai mazliet nevīžīgu nokrāsu. Izskatījās tā, it kā šī vieta būtu neskaitāmas reizes iekarota un atkal atbrīvota un ka tā ir vienkārši nogurusi pretoties jauniem iebrucējiem, un ne jau aiz vājuma, bet gan aiz kūtruma vai pat sava spēka apziņas. Šī pilsēta neuzskatīja par vajadzīgu īpaši greznoties. Tā pārvaldīja smaržīgo bļodu savā pakājē, un ar to bija diezgan.
Šī neizskatīgā un tai pašā laikā pašpārliecinātā vieta bija Grasas pilsēta, kura jau pāris gadsimtus neapstrīdami bija smaržvielu, eļļu un ziepju ražošanas un tirdzniecības metropole. Džuzepe Baldīni bija Grasas vārdu izrunājis dievišķā apbrīnā. Pilsēta esot smaržu Roma, parfimēru Apsolītā zeme, un cilvēks, kas nav kādu laiku nostrādājis Grasā, nemaz nedrīkstētu saukties par parfimēru.
Grenuijs skatījās uz Grašu ļoti lietišķi. Viņam nebija vajadzīga Apsolītā zeme, viņu nesajūsmināja šī pie nogāzēm pielīmētā miestiņa izskats. Viņš bija šeit ieradies, jo zināja, ka šeit var vislabāk apgūt dažas smaržu iegūšanas tehnikas. Viņš gribēja tās apgūt, jo viņam tās bija nepieciešamas savu mērķu sasniegšanai. Viņš izvilka no kabatas flakonu ar savām smaržām, taupīgi apslacīja sevi un devās ceļā. Pēc pusotras stundas, ap pusdienlaiku, viņš ieradās Grasā.
Viņš paēda pusdienas kādā viesnīciņā pilsētas augšdaļā, netālu no Place aux Aires. Laukuma vidū bija avots, kurā ģērmaņi mazgāja ādas, un turpat tuvumā tās arī tika žāvētas. Smaka šeit bija tik briesmīga, ka varēja dažam labam no viesiem laupīt ēstgribu. Bet ne jau Grenuijam. Grenuijam šī smaka bija pazīstama, un tā deva viņam drošības sajūtu. Visās pilsētās viņš vispirms apmeklēja ģērmaņu rajonu. Nākot no šīs vissmirdīgākās sfēras, viņš vairs nejutās svešs, ieejot citu smaku rajonos.
Visu pēcpusdienu viņš staigāja pa pilsētu. Tā bija neiedomājami netīra, par spīti jeb tieši pateicoties lielajam ūdens daudzumam, kas plūda vairākos dučos avotu un aku, strautiņu un rensteļu, pārklājot ielas ar biezu dubļu slāni. Dažos rajonos mājas bija cita pie citas sabūvētas tik biezi, ka, mīcoties pa dubļiem, gājējiem bija jāspiežas vienam pie otra, lai tiktu tām garām. Pat laukumos un visplatākajās ielās braucamrīki ar grūtībām varēja tikt viens otram garām.
Bet, neskatoties uz visu netīrību, nolaidību un šaurību, pilsētā bija jūtama spraiga amatnieciska darbība. Grenuijam pastaigājoties, ceļā gadījās ne mazāk par septiņām ziepju vārītavām, duci parfimēriju un cimdu pārdotavu, nemaz neskaitot sīkas pomāžu darbnīcas, destilētavas un garšvielu bodītes. Vismaz septiņi tirgoņi nodarbojās ar smaržas un garšas vielu pārdošanu en gros .
Tie bija tirgotāji, kuri kontrolēja visu smaržvielu tirgu. Bet to bija grūti iedomāties, palūkojoties uz viņu mājām. Fasādes ielas puse parasti bija pilsoniski pieticīga. Taču dziļumā noliktavās un milzīgajos pagrabos glabājās smaržīgas eļļas mucas, smalkāko lavandas ziepju kalni, baloni ar smaržūdeņiem, garšvielu maisi… Grenuijs to visu saoda cauri biezajiem mūriem, un tās bija bagātības, kādu nebija pat firstiem. Kad Grenuijs bija izodies cauri noliktavu un pagrabtelpām, viņš sajuta, ka aiz neuzkrītošās fasādes atrodas arī ļoti smalkas celtnes. Mazos, bet brīnišķīgos oleandru un palmu dārzos ar strūklakām „U" formā parasti bija izbūvētas arī pavisam citas telpas: saules apspīdētas guļamistabas ar zīda tapetēm, ēdamzāles un saloni no eksotisku koku paneļiem, bija arī terases, uz kurām, kā stāstīja Baldīni, ēdot ar zelta galda piederumiem no porcelāna šķīvjiem. Kungi, kas dzīvoja aiz šīm pieticīgajām kulisēm, oda pēc naudas un varas, pēc smagas un drošas bagātības. Šī smarža bija spēcīgākā, kādu Grenuijam bija nācies saost, apceļojot provinci.
Pie vienas no slēptajām pilīm Grenuijs palika kādu laiku stāvam. Māja atradās Rue Droite sākumā, kura šķērsoja pilsētu austrumu rietumu virzienā. Mājā nebija nekā īpaša, tā varbūt bija mazliet platāka un pamatīgāka par kaimiņmāju. Pie iebraucamajiem vārtiem stāvēja pajūgs ar mucām, kuras pārlādēja uz citiem ratiem. Kāds cilvēks ar papīriem devās uz kantori, iznāca no turienes kopā ar kādu citu vīrieti, un tad viņi abi pazuda durvju ailē. Grenuijs stāvēja otrā ielas pusē un sekoja šai rosībai. Notiekošais viņu nemaz neinteresēja. Bet tomēr viņš palika stāvam. Kaut kas viņu turēja.