Viņš aizvēra acis un koncentrējās, lai saostu smaržas mājas iekšienē. Tur bija mucu, etiķa, vīna un smagā simtgadīgā noliktavas smaka, bagātības smaka, kura līdzīgi rasai kondensējās uz mūriem, un, visbeidzot, dārza smarža. Nebija viegli uzreiz uztvert visas dārza smaržas, kuras tievās strūkliņās vijās pāri mājai. Grenuijs sajuta magnolijas, hiacintes, rododendru… bet tur bija vēl viena smarža un tik nāvīgi laba. Smarža bija tik izsmalcināta, kādu Grenuijs nekad vēl nebija saodis jeb bija saodis tikai reizi mūžā. Viņš gribēja tai piekļūt. Viņš domāja, vai ir vērts doties iekšā pa vārtiem. Taču tur bija tik daudz ar kraušanu un citām lietām nodarbinātu cilvēku, ka viņu noteikti ievērotu. Tādēļ viņš nolēma doties atpakaļ, lai sameklētu ieliņu, kas iet gar otru mājas pusi. Dažu metru attālumā Rue Droite sākumā, izrādījās pilsētas vārti. Viņš izgāja pa vārtiem un devās pa kreisi gar pilsētas mūri. Drīz vien Grenuijs saoda dārza smaržu, sākumā vāju, sajauktu ar lauku smaržu, bet tad arvien skaidrāku. Pēkšņi viņš saprata, ka dārzs ir pavisam tuvu. Tas ir aiz pilsētas mūra. Atkāpjoties dažus soļus, varētu saskatīt apelsīnkoku galotnes.
Grenuijs atkal aizvēra acis. Dārza smaržas vēlās pāri pilsētas mūrim, veidojot krāsainus varavīksnes lokus. Un vienīgā vērtīgā smarža bija zem šiem varavīksnes lokiem. Grenuijam kļuva karsti no tīksmes un auksti no bailēm. Asinis saskrēja viņam galvā, tad atkal atgriezās ķermeņa vidū, un saskrēja un atgriezās vēlreiz, un Grenuijs neko nevarēja padarīt. Šis smaržas uzbrukums bija pārāk pēkšņs. Viens mirklis, viens elpas vilciens viņam likās kā mūžība, laiks bija dubultojies vai vispār pazudis, un Grenuijs vairs nezināja, ko nozīmē tagad un šeit, vai tas maz notika šeit vai arī Rue desMarais Parīzē, 1753. gada septembrī: dārzā bija toreiz nogalinātās sarkanmatainās meitenes smarža. Tas, ka viņš atkal atradis šo smaržu, izraisīja Grenuija svētlaimes asaras, un tas, ka tā nevarēja būt taisnība, biedēja viņu līdz nāvei. Grenuijs drebēja satraukumā, un, lai nomierinātos, viņam bija mazliet jāatspiežas pret pilsētas sienu. Lai nomierinātu savu garu, viņš sāka ievilkt smaržu īsiem, krasiem elpas vilcieniem. Viņš noskaidroja, ka šī smarža ir ļoti līdzīga sarkanmatainās meitenes smaržai, taču nav tai pilnīgi identiska. Arī šī neapšaubāmi bija sarkanmatainas meitenes smarža. Grenuijs izveidoja šīs meitenes tēlu savā smaržu iztēlē: viņa nesēdēja mierīgi, bet gan lēkāja šurpu turpu, viņa droši vien spēlējās, ātri kustoties un atkal apstājoties, droši vien viņa spēlējās ar kādu otru, kam nepiemita izteikta smarža. Meitenei bija ļoti balta āda. Un zaļganas acis. Seja bija vasarraibumaina, un pie kakla un pie krūtīm… Grenuijs uz brīdi aizturēja elpu, lai salīdzinātu šo smaržu ar atmiņām par Rue des Marais meitenes smaržu… šai meitenei nemaz nebija krūšu vārda īstajā nozīmē! Viņai bija tikko manāmi krūšu aizmetņi. Tie smaržoja ārkārtīgi maigi un liegi. Ar vienu vārdu sakot, meitene vēl bija bērns!
Grenuijam uz pieres izspiedās sviedri. Grenuijs zināja, ka bērna smarža atšķiras no pieauguša tāpat kā pumpurs no zieda. Ja šis pavisam vēl slēgtais aizmūra pumpurs tagad smaržoja tik apburoši debešķīgi, tad, tam iegūstot ziedēšanas spēku, tas smaržos tā, kā vēl nekas pasaulē nav smaržojis. Šī meitene jau tagad smaržo labāk nekā tā no Marē ielas ne tik spēcīgi, bet daudz smalkāk un tajā pašā laikā niansētāk un dabiskāk. Pēc pāris gadiem, kad smarža būs nobriedusi, tās spēks būs tāds, ka tam nespēs pretoties neviens, ne vīrietis, ne sieviete. Ļaudis būs šīs meitenes burvības pārņemti, viņi būs atbruņoti un bezspēcīgi, paši to neapjauzdami. Jo cilvēki ir stulbi, viņu deguni der vienīgi tam, lai šņaukātos, viņi iedomājas, ka viss ir vērtējams tikai ar acīm, un sacīs, ka meitene ir skaista, iznesīga un tikla. Viņi savā aprobežotībā runās par figūras slaikumu un nevainojamajām krūtīm. Viņi stāstīs, ka meitenes acis esot kā smaragdi un zobi kā pērles, viņas locekļi kā ziloņkauls, tādi laikam bija tie ļautiņu lietotie salīdzinājumi. Meiteni ievēlēs par jasmīnu karalieni un dumie portretisti mēģinās viņu gleznot, runās, ka viņa ir skaistākā sieviete Francijā. Un jaunekļi caurām naktīm strinkšķinās mandolīnas zem viņas loga… resni un bagāti kungi uz ceļiem lūgs viņas roku… un visu vecumu sievietes sapņos par to, lai izskatītos tikpat pavedinoši kā viņa. Neviens nezinās, ka patiesībā pievilcīgs nav vis izskats, bet gan viņas ne ar ko nesalīdzināmā brīnišķā smarža. To zinās tikai Grenuijs. Jo viņš to zina jau tagad.
Ak! Viņam ir vajadzīga šī smarža. Bet ne jau tādā lempīgā veidā kā Marē ielas meitenes smarža. To smaržu Grenuijs bija ievilcis sevī un tādējādi sagrāvis. Šo smaržu Grenuijs gribēja piesavināties daudz pamatīgāk, novilkt to kā ādu un padarīt to par savu īpašumu. To, kā tas varētu notikt, viņš vēl nezināja. Bet viņam bija divi gadi laika, lai to iemācītos. Īstenībā tas nevarēja būt daudz grūtāk nekā nolaupīt smaržu retai puķei.
Grenuijs piecēlās un devās prom uzkrītoši uzmanīgi, salīcis un kluss, it kā atstādams kādu svētumu, atradumu, kuru citi nedrīkstēja ievērot. Viņš bēga gar pilsētas mūri līdz pat pilsētas pretējai malai, kur beidzot pazaudēja meitenes smaržu un pie Porte des Fēnēants atrada citu ieeju pilsētā. Grenuijs nostājās namu paēnā. Ielu smirdoņa deva viņam drošības sajūtu un ļāva tikt galā ar kaisli. Pēc ceturtdaļstundas viņš jau bija pilnīgi nomierinājies. Viņš nolēma tuvākajā laikā vairs neiet uz dārzu pie pilsētas mūra. Tas nebija vajadzīgs. Tas bija par daudz satraucoši. Zieds uzplauks arī bez viņa klātbūtnes, kā tas notiks, Grenuijs jau zināja. Smaržai nedrīkstēja pieskarties priekšlaicīgi. Grenuijam bija jāgremdējas darbā. Viņam bija jāgūst jaunas zināšanas un jāpilnveido amatnieciskās prasmes, lai varētu ievākt ražu īstajā laikā. Laika bija divi gadi.